Almost exactly a year ago, just before the world went into lockdown, Asketic design studio had an opportunity to work with a brand identity redesign for TechChill — a live annual tech event in the Baltics. For most of the attendees, this was the last live event, or abroad travel, to date.

Now, almost a year after the event, here’s a behind-the-scenes look into the process of brand identity refresh.

Tech Chill

TechChill is a non-profit organization to help Latvian and Baltic startups succeed in the world.

The main event of the year for us is the TechChill conference. Having grown from a small grassroots movement of like-minded tech enthusiasts, TechChill celebrates the best of the Baltic startup community by annually bringing together 2000+ attendees, including the fastest-growing startups, most innovative corporations, investors active in the region, and talented tech enthusiasts. TechChill is organized by a non-profit foundation of the same name, empowering the Baltic startup ecosystem throughout the year.

Every year in spring, we gather in Riga for a three-day event — full of Workshops, Demo Days, Investor Day, Media and 90+ speakers on two stages, Roundtable discussions, Startup Expo, Business Expo, Matchmaking area for the 1100+ startup & investor meetings, and side events, as well as some legendary afterparties.

Problem title

Over nine years, the brand had accumulated various visual assets from each conference by creating a new design style each year. At one point, it got ineffective to design a new visual language year over year.

It took more and more resources, both time and money, for the organizers. More importantly, it diluted the brand where the audience had to get acquainted with the new visual language each year.

A need for a simple & straightforward identity system

Before we got to work, we had a few essential points to keep in mind. First, the identity had to be designed to work as a system that would serve as a consistent visual voice for years to come. An identity built on the strengths the brand had accumulated over ten years as an important voice in the Baltic startup ecosystem.

Second, it had to be so clear and simple that the team behind the event could design the materials themselves. As the event comes closer and the schedule speeds up, it is impossible to validate each material with the design team.

Third, it had to carry the core principles behind the TechChill brand. It had to be simple, clear, and focused on execution, without extra fluff.

Fourth, the design had to be in sync with TechChill sustainable approach in every aspect of organizing the event. No single-use plastic or decorations, sustainable merchandising, reusable name badges, sustainably produced stickers, etc.

Concept

The concept of identity revolves around the idea of cockroaches. Yes, those little, creepy insects we all try to avoid. The core principle behind the TechChill brand is that startups are more like cockroaches than unicorns (here’s a great 2 min read on The Age of the Cockroach by Caterina Fake).

Cockroaches, much like entrepreneurs who build startups, are focused on survival. They are less glamorous but very hardy. Cockroaches have outlasted doomsday asteroids and dinosaur extinction. They can live for six weeks without food. They are not choosy about what they eat; they don’t need sugar, which other insects crave. They lack glamour and you usually don’t see them. They move fast.

Cockroaches have an elaborate social structure involving common shelter, social dependence, information transfer, and kin recognition. Cockroaches are social insects. Cooperation and competition are balanced in their decision-making behavior.

They are thigmotropic, meaning they like feeling something solid in contact with their bodies, preferably on all sides. They seek out cracks and crevices, squeezing into spaces that offer them the comfort of a tight fit.

Cockroaches are simple, adaptive, and with a clear focus on survival. In the same way, TechChill's identity is simple, adaptive, and with a clear focus.

In short, TechChill is about the ones who do whatever it takes to survive. A lot like cockroaches.

Exploration Process

The design of TechChill's visual identity follows the same basic principles. The initial exploration process involved countless sketches and design directions to explore the edges of the concept.

When is simple too simple? When do we start losing the character of the brand? Where is the balance between simplicity and too much “design”? How could one design a simple system yet keep the personality of the brand?

The Design Concept

It’s straightforward. We use Helvetica, the most straightforward font out there, black & white with one bright accent color and identity guidelines where every communication material can be designed in six clear steps.

We squeeze headline text together to make it thigmotropic; the same way cockroaches like to behave. Yes, wrong by all typography rules and golden standards, but intentionally done to give identity the necessary character while using basic fonts, colors & building blocks.

The final result is a super clear and back-to-basics identity system where every communication material can be designed in 6 simple steps. A clear set of rules on how to design almost any new communication material without the need to contract a designer or design studio.

For colors, we use black & white, plus one accent color each year. We go back to basics for fonts — and rely heavily on Helvetica and add a dash of character for smaller texts with Neue Machina typeface from Pangram Pangram type foundry.

The results

The result is a simple and clear identity system that has played out in a consistent way without much of the initial design team’s involvement as the identity keeps evolving.

Those who have designed brand identity systems will know that coming up with a great concept is the easy part. Making sure the identity is implemented in a consistent way when you’re gone is the tough part.

As a dynamic organisation, we have changing team, partners and topics. Every year. We were looking for an identity which would be simple and easy to apply. But not dull. Our work with Asketic was with great as both organisations care about culture, value and mission.

Ernests Stals, TechChill co-founder

A Point of No Return

This year TechChill is hosting an online two-week conference from 7–21 May with the main focus on the point of No Return–to explore the current course of action in Green New World, Knowledge for Growth and Digital Transformation, how provoked adaptation transforms into unforeseen opportunities, and how avoiding the change is the most dangerous path.

If you're interested in the Baltic tech scene, you should take a look.

Watch Keynote

If you prefer a video format, here's a Keynote about the identity redesign process from last years TechChill

Rebranding TechChill—the last live tech event before the world went into lockdown was originally published in asketic on Medium, where people are continuing the conversation by highlighting and responding to this story.

Īsam ievadam. Mazā zemes ĀBECE ir maza burtu grāmata, kura veidota no krāsainām un garšīgām lietām, kuras izaudzējamas tepat Latvijas zemē. Augļi, ogas, dārzeņi, garšaugi un zaļumi — pirmās garšas, ko iepazīst mazais cilvēkbērns augot Latvijā.

Mans ikdienas darbs norit dizaina birojā Asketic. Kontrastam brīvdienas un ik pa laikam arī agrus darba dienu rītus kopā ar ģimeni pavadām dārzā. Audzējam, mācamies par zemi un dalāmies tajā, kā sanāk (un reizēm nesanāk).

Šis ir stāsts par to, kā tapa šī gramata. No idejas, dizaina, ilustrāciju skices līdz grāmatas maketam, izdevējam un izplatīšanai, un visam citam, kas tam pa vidu.

Ideja — mazā cilvēka pirmā pavārgāmata

Mūsu aizraušanās dārzā vienmēr ir bijusi tikai ap lietām, kuras varam izaudzēt un apēst (sorry, puķes). Tāpēc arī grāmatas stāsts ir par ēdamām lietām, kuras varam izaudzēt paši.

Sapratu, ka vēlos saviem bērniem nodot šo brīnumaino atziņu, ka mūsu zeme spēj dot neticami krāšņu un bagātīgu ražu. Vēlējos salauzt nogurdinošo un apnicīgo “dārza darbu” tēlu, kāds no bērnības bija palicis atmiņā man pašam.

Tāpēc arī grāmata ir pilna ar dažādiem netipiskiem un mazāk dzirdētiem augļiem un dārzeņiem. Lai jau no mazām dienām bērniem pavērtu plašu logu uz lielo dažādību, ko var izaudzēt un apēst mūsu klimatā. Vairāk par par šo šeit — kāpēc kvinoja nevis kartupelis?

Dizaina vadlīnijas — ierobežojumi

Darbs dizaina studijā likumsakarīgi nozīmē, ka arī pirmās domas uzreiz rosās izteikti grafiskās formās un krāsās. Kā viena no pirmajām lietām tika skaidri nodefinēta vizuālā stilistika. Ierobežojumi, kuri tālāk veido kopējo grāmatas raksturu. Ļoti vienkāršas, ģeometriskas formas. Tīri laukumi. Robusti, ar roku veidoti burti un uzraksti.

Ilustrāciju zīmēšana

Tālāk seko rūpīgs darbs to visu sazīmēt. Tā kā šis bija t.s. after-dark projekts, tad zīmēšanai tika atvēlēti vakari, brīvdienas un jebkurš mazais brīvais brīdis. Tādas kā laika drupačas, kur vien radās iespēja — 15 minūtes kamēr gaidi ēdienu restorānā, spēlējoties (zīmējot) kopā ar bērniem vai vakarā pirms aizmigšanas.

Sākumā katrs zīmējums tapa kā vienkārša rokas skice. Uz salvetes, skiču burtnīcā vai biroja dokumentu lapu otrajām pusēm. Tad tas viss kopā ar dažādām tekstūram tika digitalizēts un izkrāsots.

Tukšie burti

Grāmatas pamata ideja bija apvienot mīletību pret burtiem un zemi. Katrs burts apzīmē vienu, tepat ziemeļos izaudzējamu un ēdamu lietu. Lai arī mūsu zeme ir ļoti bagāta un ražīga, dažiem burtiem atrast atbilstošu ēdamu augu nebija iespējams.

Viss darba process uz pāris mēnešiem burtiski apstājās. Tika izskatīti vairāki varianti, ko likt trūkstošo augu vietā. Izdomāti, maģiski augi, neēdamas lietas, burti bez zīmējuma un vēl viss cits iespējamais. Gala rezultātā, trūkstošo augu vietā iekļāvām mazas dārza gudrības, kuras sākās ar konkrēto burtu.

Kā atrast tipogrāfiju?

Kad makets tuvojas finišam, sākām runāt ar tipogrāfijam, kuras drukā tieši grāmatas. Diemžēl izrādās, ka ne Latvijā, ne Lietuvā vai Igaunijā nav neviena tipogrāfija, kura spētu nodrukāt grāmatas ar biezām, maziem bērniem atbilstošām kartona lapām (t.s. board books).

Liels palīgs un padoma devējs visa tapšanas procesa garumā bija Agnese Vanaga (mazo latvju pirmie vārdi). Ar viņas palīdzību sazinājāmies gan ar pirmo tipogrāfiju Polijā, gan izskatījām ražošanas iespēju Ķīnā. Pēdējos atmetām dēļ pieredzes ar sliktu kvalitāti. Ar pirmajiem sazinājāmies, izveidojām pat pirmo t.s. dummy (reālu grāmatas paraugu ar baltām lapām). Tomēr arī šeit bija vairāki ierobežojumi, kas neļāva realizēt mūsu ideju. Tipogrāfija nevarēja nodrošināt matētu papīru vēlamajā biezumā.

Nācās meklēt tālāk. Izrādās tipogrāfijas mūsu reģionā ir ļoti slinkas uz savu pakalpojumu pienācīgu iepakošanu, padarīšanu saprotamu un pieejamu eksportam. Igauņiem vismaz bija vienota “cunftes lapa” ar saitēm un pakalpojumu aprakstu.

Vienīgie, kas darbu izdarījuši labi — BoardBooks.eu. Konkrēta niša un piedāvājums. Sazinājāmies, izrunājām detaļas un cenu. Viss korekti un saprotami. Kā jau lieliem ražotājiem, minimālā tirāža lielāka nekā pierasts pie mums — 2000 eksemplāri, ko arī pasūtījām pirmajā metienā.

Uzreiz gan jāsaka, ja gribās lietas nokārtot raiti, jāņem telefons un jāzvana. E-pastā saruna notiek lēnāk nekā, ja sūtītu visu ar pasta balodi.

Kad makets gatavs, nosūtījām tipogrāfijai sagatavot drukas failus. Tā kā šoreiz nebija iespēja aizbraukt un būt klāt drukas procesā, tad sākumā uz Rīgu tika atsūtīti vairāki dummy grāmatas (grāmatas reālā izmērā, bet ar baltām lapām) un paraugnovilkumi (atsevišķas, izdrukātas, nesalīmētas lapas). No dummy ir iespējams saprast kā grāmata jutīsies rokās, papīra biezumu un formātu. No izdrukām — cik atbilstošas ir krāsas un drukas kvalitāte.

Kad visas nianses izrunātas, var dot zaļo gaismu drukai. Satraukums pamatīgs. Ja nu ieviesusies kāda kļūda, aizmirsts alfabēta burts, sajaukta lapu secība. It kā viss desmitiem reižu pārbaudīts, bet mazums kas.

Izdot pašiem vai meklēt izdevēju?

Ja ir ideja, bet nav pieredze ar drukas procesu un gatavā produkta realizēšanu, tad noteikti visjēdzīgāk ir atrast atbilstošu izdevēju. Labs izdevējs palīdzēs gan ar abiem augstāk minētajiem, gan finansējuma atrašanu, gan palīdzes ar padomu procesa gaitā.

Mūsu gadījumā grāmatas makets bija teju gatavs. Druka atrasta un sarunāta. Izplatīšanu uzticējām MIESAI. Zīmolam, kurš soli pa solim atgriež latvisku dizainu mūsdienu ikdienas ritmā.

Finansējuma atrašana

Tik tālu varējām iztikt pašu spēkiem. Investējot savu laiku, zināšanas un resursus. Lai nosegtu drukas izmaksas, meklējām līdzīgi domājošus cilvēkus.

Nevaru iedomāties nevienu atbilstošāku zīmolu kā Gardu Muti. Garškopju kustība, kura rada un popularizē tīras Latvijas garšas. Noteikti būsiet pamanījši viņu lieliskos Zelterus.

Satikāmies, izstāstīju par Mazās zemes ĀBECES uzdevumu un vienojāmies viens otram palīdzēt. Kopīgi izveidojām arī īpašu komplektu — ābeci kopā ar cidoniju zelteri. Lai grāmatā uzzīmētas garšas varētu arī pagaršot. Kopā lietas darīt ir gan jaudīgāk, gan interesantāk.

Izplatīšana un online veikala izveidošana

Grāmatas ideja ir stāstīt par ēdamām lietām. No tā arī radās pirmā ideja — izplatīt grāmatu caur foršiem vietējo ēdamlietu eko-veikaliem. Lai var parādīt mazajiem sparģeļus gan grāmatā, gan pagatavot pusdienās. Izrādījās tomēr, ka mazie veikali, lai cik arī forši, ir lielākas klapatas nekā iepriecinājums. Neatbildēti epasti, neskaitāmi zvani, atrunas un rezultāts nekāds.

Turpretī, lielie grāmatu izplatītāji (Jāņa Rozes grāmatnīcas un Latvijas Grāmata) — ātri, ar skaidru valodu un rezultātu. Divi epasti un grāmata nonāk visos lielākajos grāmatu veikalos un pilsētās.

Lai grāmatu būtu pieejama arī internetā, izveidojām www.zemesABECE.lv. Izmantojām Shopify platformu. Ātri, ērti un ar minimālu programmētāju piesaistīšanu tikām pie gatavas lapas pāris dienu laikā.

Web lapa, protams, ir lielisks instruments, lai labāk izstāstītu grāmatas ideju, tomēr secinājums ir tāds, ka ar vienu produktu to ir grūti padarīt rentablu. Shopify izmaksas ir €29/mēnesī + komisija par katru pirkumu. Gada griezumā t.s. conversion rate ir 1.26%. Lai arī izmaksas nav lielas, ar vienu grāmatu to nav izdevīgi uzturēt.

Tāpēc mūsu plāns, gadu pēc grāmatas publiskošanas, ir online izplatīšanu uzticēt MIESAI interneta veikalam un zemesABECE.lv atstāt tikai, lai izstastītu grāmatas stāstu.

Katrā ziņā, te ir laba iespēja apvienoties vairākiem mazajiem bērnu grāmatu autoriem un izveidot kopīgu platformu.

Krāsojamās lapas

Mazajiem rakariem augot, nereti gribās pašiem iemēģināt roku un sakrīžāt kādu lapu. Lai tas nebūtu jādara grāmatā, visas ābeces lapas sagatavojām “izkrāso pats” formātā bez maksas zemesABECE.lv. Lai var krāsot atkal un atkal, cik vien pietiek krītiņu. Reizēm, man pašam skatoties, bērnu versijas pie sirds iet pat labāk nekā oriģinālās.

Idejas nākotnei — alfabēta aplikācija

Kopš ĀBECES izdošanas ir apritējis tieši viens gads. Ir iegūts milzīgs gandarījums par realizētu ideju un liela kaudze mācībstundu.

Tajā pašā laikā ķerra ir pilna ar idejām, ko darīt tālāk. Viena no lietām, kura uz šo brīdi palika nerealizēta ir alfabēta aplikācija telefoniem. Ja nu kāds programmētājs tētis vai mamma ir gatavs kopīgi šo realizēt, priecāšos saņemt ziņu uz info@zemesABECE.lv

Padod tālāk

Lai realizētu ideju par Mazo zemes ĀBECI, blakus bija daudz atsaucīgu cilvēku un palīdzīgu roku (paldies Elzai, Agnesei, Ilzei, Reinim, Kristīnei un Gardu Muti komandai). Labs padoms ir zelta vērts un, ja kāda daļa no mūsu augstāk minētās pieredzes palīdzēs tapt vēl kādam skaistam projektam — prieks jo lielāks.

Mazā zemes ĀBECE apvieno trīs mīlestības — uz bērniem, dizainu un dārzu. Šīs trīs lietas mūsu dzīvē ir ienesušas milzīgu daudzumu prieka un kvalitātes. Mūsu mērķis ir par šīm lietām (dārzu un labu dizainu) stāstīt bērniem jau no agras bērnības. Ar mazo zemes ĀBECI iespējams iepazīties www.zemesABECE.lv

Kā top bērnu grāmata — ideja, dizains, druka, finanses — mazā zemes ĀBECE was originally published in Melnzemes darbi on Medium, where people are continuing the conversation by highlighting and responding to this story.

Kad pirms pāris dienām kādā sarunā, tuvi draugi uzjautāja: “kāpēc mazā zemes ĀBECĒ pie K burta ir kvinoja nevis kartupelis?” sapratu, ka ir pienācis laiks paskaidrot sīkāk.

Nelielam ievadam. Šajā pavasarī mazo bērnu grāmatu plauktos nonāca mazā zemes ĀBECE. Burtu grāmata, veidota no krāsainām un garšīgām lietām, kuras izaudzējamas tepat Latvijas zemē. Augļi, ogas, dārzeņi, garšaugi un zaļumi — pirmās garšas, ko iepazīst mazais cilvēkbērns, augot Latvijā.

Kad strādājām pie mazās zemes ĀBECES, pie katra burta piemeklējām lietas, kuras atbilst trim kritērijiem:

• tās visas ir ēdamas,
• izaudzējamas tepat pie mums Latvijā,
• pēc iespējas dažādas un netipiskas.

Tāpēc pie burta G ir godži nevis gurķis, pie Z ir zīdkoks nevis zemene un pie T ir topinamburs nevis tomāts.

Mēs paši savu mīlestību uz zemi atklājām tieši caur šīm Latvijas dārziem netipiskajām lietām — arbūziem, sparģeļiem, fizāļiem, zīdkokiem un valriekstiem.

Šī mazā burtu grāmatu ir mūsu centiens šo mīlestību nodot tālāk gan pašiem mazākajiem, gan viņu vecākiem, tantēm un onkuļiem.

Kad mūsu ģimenē piedzima pirmais dēls Rūbenss, vēlējos viņam nodot šo brīnumaino atziņu, ka mūsu zeme spēj dot neticami krāšņu un bagātīgu ražu. Ja vien spējam ieklausīties, mācīties un atgriezties pie saknēm. Ielikt sēklu zemē, nedaudz aplaistīt un vērot, ka izaug prieks.

Šķiet, ka savu pirmo sparģeli apēdu, kad man bija stipri pāri divdesmit. Atbraukušu kaut kur no tālā Peru. Mūsu dēls Rūbenss — tiklīdz spēja sakožļāt. Pašu audzētu, nolauza turpat no dobes.

Šī ĀBECE ir kā pirmā pavāgrāmata pašiem mazākajiem. Burti veido teikumus tāpat kā ēdiena sastāvdaļas veido receptes. Apzinoties mūsu zemes bagātību, uz galda liktais ēdiens būs daudzveidīgāks un izsacītie teikumi sirsnīgāki.

Mazā zemes ĀBECE apvieno trīs mīlestības — uz bērniem, dizainu un dārzu. Šīs trīs lietas mūsu dzīvē ir ienesušas milzīgu daudzumu prieka un kvalitātes. Mūsu mērķis ir par šīm lietām (dārzu un labu dizainu) stāstīt bērniem jau no agras bērnības. Ar mazo zemes ĀBECI iespējams iepazīties www.zemesABECE.lv

Kāpēc kvinoja nevis kartupelis? was originally published in Melnzemes darbi on Medium, where people are continuing the conversation by highlighting and responding to this story.

Es nekad neesmu bijis liels kukurūzas entuziasts. Vēl jo mazāk popkorna (Elza gan). Jau pašos sākumos nolēmām, ka audzēsim tikai tās lietas, kuras pašiem garšo ēst. Tā mēs iestādījām pirmos melleņu krūmus, arbūzus, koši dzeltenos fizāļus (aka inku ogas), sparģeļus un vēl šo to.

Ar kukurūzu bija citādāk. Par šo mēs nelikāmies ne zinis & ikdienā tā arī īsti nemaz nepatērējām. Cukurotie konservi veikalu plaukots nav diez ko interesants piedāvājums un tradīcija gatavot pašiem nebija izveidojusies. Tas ir, līdz šim.

Pirmais kontakts ar kukurūzu

Pirmais kontakts bija pirms trim gadiem, kad Elzas mamma, pirms došanās ceļā uz Ameriku, ieveda mums mazu kastīti un pāris sēklas. Lūdza, lai iestādām kukurūzu kamēr viņa ir prom. Paņēmām zemi, iebērām pāris sēklas un atstājām, lai aug. Un šīs arī aug. Ātrāk pa visiem citiem. Pāris dienās jau ārā no zemes & pēc dažām nedēļām stiepjās pretī debesim garas, šauras lapas.

Pēc tam tikai lasījām internetos, ka kukurūzu esot labi audzēt kopā ar bērniem — ātrak var redzēt rezultātu un mazajiem nav tik ilgi jāgaida aptaustāms rezultāts. Bet atpakaļ pie stāsta—Elzas mamma atbrauc atpakaļ, atdevām stādus un likāmies mierā.

Pagāja vasara un katrs ierakāmies savos ikdienas darbos. Tad vienā agrā rudens dienā, Omīte atved pāris pavisam īstas, pie mums ziemeļos audzētas kukurūzas ausis (vālītes). Forši. Ļoti forši. Tomēr īsti nekāda saprašana ko ar to iesākt jau nav. Ielikām katlā, uzvārījām. Pēc tam pāri sviestu, sāli un… ēdām pilnīgā kaifā, un vienīgais par ko varējām domāt bija, cik daudz gribētu ēst vēl. Nu jau tā notiek gandrīz katru reizi — tiklīdz nogaršojam ko fantastisku, pirmā doma — kā to var izaudzēt pats?

Pašu izaudzēta pirmā raža

Tā sākās mūsu attiecības ar kukurūzu. Pagāja ziema un pavasarī mēs metam melnajā zemē iekšā jau paši savas sēklas. Izdīga skaisti zaļi stādi un tiklīdz pavasara salnas aiz muguras, stādijām iekšā zemē. Pirmajā gadā izrādijās, ka pavasaras salnas galīgi nav aiz muguras un lielais vairums nakts tumsā izsala jau pāris dienas pēc pārstādīšanas zem klajas debess. Prognoze rādīja, ka naktī būs +6–8, bet zemes līmenī tomēr sita spēcīgāk un bija zem nulles

.Pāris stādus izdevās paslēpt zem mini siltumnīcām (5l plastmasas pudelēm) un noturēt pie dzīvības. Tie turpināja augt. Auga visu vasaru un izstiepās garāki par visu pārējo, kas auga blakus.

Vasaras beigās, septembra sākumā ausis jau lielas un uz aci šķiet gatavas. Dažas pavisam skaistas, dažām vēl prasās pilnveidot prasmes (daļa no kukurūzas graudiem nav attīstījušies un tukši).

Šajā gadā visu darījām līdzīgi un pēc labākās sirdsapziņas. Pirmās gatavās kukurūzas Rūbenss nograuza svaigas, turpat blakus dobei. Nekāds brīnums — tās izrādijās ir ļoti saladas un sulīgas. Atlikušās pāris, bērniem guļot, pagatavojām pusdienās. Lai gan “pagatavojām” būtu pārspīleti — vienkārši uz 10 minūtēm iemetām katlā.

Sēdējām zālē, priekšā uz šķīvja svaigi ievākta kukurūza ar sviestu un sāli. Mūsu raža pietika divām maltītēm. Tā garām ejot, varu iedomāties, liktos kāda jēga?! Visa ņemšanās un beigās tāpat nav tā, ka gadu varētu ēst. Var taču vienkārši aiziet un nopirkt. Var. Bet to prieku un neticamo sajūtu, ka kaut kas garšīgs tiešām ir izaudzis (!), līdz galam tomēr ir ļauts piedzīvot tikai paņemot svaigu ēdienu pašam no dārza. Mazs atgādinājums mācīties būt pateicīgiem un novērtēt vienkāršo.

Ziemeļos augusi kukurūza was originally published in Melnzemes darbi on Medium, where people are continuing the conversation by highlighting and responding to this story.

Ir ziema. Elza sēž dīvānā un no kakao mušļa izlasas visas, kā saturā norādīts, inku ogas. Vel nav ne jausmas, kas tās ir, bet to, ka Elzai kaut kas garšo, nepamanīt ir grūti. Un to, kas iepriecina Elzu, to Miķelis labprāt izdomā kā izaudzēt. Tik vienkārši pie mums uz dobēm atnāk gan fizāļi, gan visi pārējie melnzemes draugi.

Nu jau pāris reizes ir sanācis tā, ka jauns, eksotiski skanošs auglis vai dārzenis patiesībā ir nedaudz nepelnīti piemirsts vecs dārgums. Baby kiwi noteikti skan interesantāk nekā aktinīdija, kale daudz intriģējšāk nekā parasts lapu kāposts. Tikai loģiski, ka inku ogas iedveš krietni lielāku bijību nekā parsts fizālis, pietam, ka tīri dekoratīvs.

Tātad — modernās inku ogas vienkāršā valodā ir tie paši fizāļi. Fizāļi ir tās orandžīgās nokrāsas ogas, kas apkaltušā laternā, pārbērtas ar pūdercukuru parasti vientuļi dekorē dažādus desertus.

Sākām skatīties, kas ir izaudzējams, kas ēdams, kas dekoratīvs un kas no tā visa beigās ir arī garšīgs. Kā izrādās, fizāļus var iedalīt divās lielās grupās — dārzeņu un ogu. Pirmie ir lielāki, mūsu klimatā vieglāk izaudzējami un parasti rotā rudens ziedu pušķus, aug vairums vecmāmiņu mazdārziņos, bet nav pārāk garšīgi. Otrie, savukārt, ir pavisam nelieli — aptuveni 1cm diametrā — toties grašo neizskāmi labi.

Nāca pavasaris un sākām lūkot pēc sēklām ēdamajiem ogu fizāļiem. Kārtīgas, Latvijā audzētas sēklas diemžēl atrast neizdevās, tāpēc ar vienu roku paņēmām no ārzemju tirgotājiem internetā, ar otru — tepāt cetrāltirgu (lai gan ražotājs jau tāpat no tālām zemēm). Abām paciņām šķirne vienāda — physalis peruviana.

Sēklas sējām iekštelpās, līdz ar pirmajiem pavasara vēstnešiem. Ielikām podos jau 5. martā un pēc nepilnām 20 dienām jau bija izdīguši pirmie cīnītāji. Lai labāk dīgtu, šie jātur 15–20 °C siltumā. Kad salnas garām, mazos var izstādīt ārā zem klajas debess. Tā kā šogad vēl jūnijs pārsteidza ar nepatīkamām salnām, pirmie izstādītie draugi pārāk labi neizdzīvoja & nācās nodot stafeti tiem, kas vēl bija palikuši istabā sildīties.

Vasarai ejot, varēja sākt pamanīt pirmās mazās zaļās laternas. Un pēc neilga laika — iekšā sataustīt mazu, apaļu ogu. Siltie mēneši bija pagājuši un iestājās septembris, kad pamanījām pirmās gatavās ogas. To ir viegli atpazīt, jo zaļās laternas kļūst pazīstami izkaltušas un nomaina krāsu uz viegli brūnu.

Prieks par tām dažām pirmajām norautajām ogām ir neaprakstāmi liels un garšo brīnišķīgi. Diemžēl, dēļ vēlajām vasaras salnām jūnijā un agrājām septembrī, lielais vairums no ogām palika krūmos. Aizmetās, bet tā arī nepaspēja nogatavoties. Un būsim godīgi, kad raža ir tik garšīga, bet neliela, tad, lai cik liela būtu mana mātes mīlestība, tomēr nebija viegli redzēt, kā Rūbenss, mūsu trijās daļās sadalīto mielastu, nevainīgi noēda viens. Man tika kādas trīs odziņas. Trīs. Tas ir skumji maz. Bet savu tās izdarīt paspēja — sirds pilna ar sajūsmu, ka to tiešām var izaudzēt un plāni par nepieciešamajām gardumu plantācijām, protams, arī ir. Tagad tikai nepieciešami attapīgāki stādīšanas laiki vai veiklāka reakcija uz salnām. Un vēl saprast kā sēklu varam ievākt paši. Tas vispār būtu ģeniāli.

Siltākā klimatā vai pie veiksmīgas sakritības augi sola pārziemot un dot ogas arī nākamajā gadā. Vai mums tā paveiksies vēl nevar zināt, bet arī audzējot kā viengadīgu augu, sezonas beigās prieks ir garantēts.

Vēl viens pluss mazajām laternām ir tāds, ka tās neticami ilgi glabājās. Ledusskapī tās nereti var saglabāt līdz pat tumšiem ziemassvētku vakariem. Protams, ne mūsējā.

• Pirmā sparģeļu raža
• Liels prieks mazās (zilās) lietās

Inku ogas Latvijas melnzemē was originally published in Melnzemes darbi on Medium, where people are continuing the conversation by highlighting and responding to this story.

Pāri visam, zemes darbi māca pacietību. Tu domā, dari un tomēr ar visām savām pūlēm un centību dienas beigās tik un tā noliecies zemes priekšā un pakļaujies tās ritmam. Ir 7.50 pavasara rītā. 4. maijs. Esam atbraukuši līdz dobēm pēc pirmā sparģeļa. Mazliet smieklīga sajūta. Līdz savai pirmajai sparģeļu ražai mēs gaidījām trīs gadus. Šobrīd tas liekas neaptverami, bet Cilvēkbērnu izdevās sagaidīt ātrāk. Nekādi triki un viltības nepalīzēs. Ja gribās no mazās sēklas izaudzēt zaļos vasaras vēstnešus, tu rūpējies un pacietīgi gaidi trīs gadus.

Sākās viss ar stāstu kā Elza, dzīvojoties pa Ameriku, staigāja pa teritorijā esošo dārzu un lauza jaunos sparģeļus. Rīgas lielveikalu dārgajos plauktos atceļojušie draugi no Dienvidamerikas diemžēl tādu prieku vairs nenesa. Dārgi, brīžiem rūgti, sulīguma nekāda un maz. Tālāk jau seko stāsts, kur Miķelis, lielā mīlestībā, nolemj Elzu iepriecināt un zelta zaļumu audzēt pats.

Vispirms bija jāsaprot, kā to lietu mūsu platuma grādos vispār ir iespējams paveikt. Protams, pieradumam liels spēks un visi tāpat audzē gurķus, ķirbjus un tomātus, tāpēc padoms apkārt diezgan mazs. Sākām kārtējo interneta 'uzrakšanu' un, kā medus nāca ziņa, ka ka šos brīnumus var bez dusmām izaudzēt tepat piemājās klajumā. Soli pa solim, uzzinājām, ka modīgi ir stādīt jau paaugušos sakņu kroņus, lai ražu var jau skatīt teju nākamajā gadā. Tikai, kur tu Rīgā tādus atradīsi. It kā var sūtīt no Vācijas, bet čakars diezgan liels & visi tāpat slavē, ka no sēklas izaudzēts stāds dzīvos daudz labāk. Atradām sēklas un podos iekšā. Dīgst pavisam lēni un ilgi. Gandrīz jau likās, ka nekas tur nesanāks, bet tad pamazām tāds mazs zaļš stiebrs lien ārā. Vēlāk uzzinājām, ka sparģeļu sēklām ir biezs apvalks un to dīgšanai ir nepieciešams daudz mitruma un augsta temperatūra.

Kad mazie stiebri nedaudz paaugušies, aiz muguras visas pavasara salnas, liekam dobē iekšā. Šķiet, ka stādījām kādus 20–30 cm vienu no otra. Pašu vagu pēc tam uzrušina ar krietnu zemes kārtu un ļauj augt. Pa vasaru viss saaug pilns ar metru gariem, kupliem krūmiem, ko rudenī nogriež līdz ar zemi.

Nākamajā pavasārī jau lien ārā pirmie mazie dzinumi. Pavisam mazi, tomēr var jau atpazīt, ka pēc gadiem būs tie paši sparģeļi. Rudenī atkal saaugušos lakstus nogriež līdz ar zemi, kārtīgi uzrušina vagām plecus un ļauj ziemā atpūsties.

Trīs gadus pēc iestādīšanas, beidzot var novākt pirmo prieku. Kad pirmais razbainieks lauzts, ieslēdzas klasiskais — tā, mums vajadzēs vel pāris vagas. Pirmajā ražas gadā ievākt drīkst aptuveni 30% no katras saimes. Maija sākumā jau pirmās galvas lauž zemi un lien uz āru. Izlien pirmie šķēpi un, kad sasniedz 10–15 cm garumu, var griezt nost. Pirmajā gadā ražas laiks ir aptuveni sešas nedēļas. Tad ļauj atkal augt tālāk līdz rudenim un atkārto to pašu, ko iepriekšējos gadus.

Pirmie sparģeļi pazūd turpat uz dobes, svaiga veidā un līdz pannai nemaz netiek. Skramšķīgi, sulīgi, pilni svaiguma, garšo mazliet pēc zirnīšiem un smuki lūzt. Labāk gan esot tos rūpīgi ar nazi nogriezt, jo trauslo sakņu dēļ, laužot, ģimeni var satraumēt.

Traki izklausīsies, bet, kad kaut kas tik ilgi ir gaidīts un esi stāvējis pie tās dobes divus gadus un ticis pāri tam, ka ņemt vel neko nedrīkst, tad, turot rokās pirmo ražu, kaut kā mazliet žēl uzcienāt tos, kuriem tas neko nenozīmē. “Nu.. tā. Man ne visai.” Ha. Skatos kā vesels sparģelis jau pazudis bez prieka un pārdzīvoju. Un kas tas ir par kaifu dalīties ar kādu, kas tikpat ļoti ilgojās tos ēst un saprot mantu.

Viss izdodas. Un tas ir brīnišķīgi. Tikai jāsāk.

Pirmā sparģeļu raža was originally published in Melnzemes darbi on Medium, where people are continuing the conversation by highlighting and responding to this story.

Pulkstenis ir nakts. Es lēnām laižos miegā, kamēr Miķelis man blakus gultā čubina pupiņas. “Domā es būšu princese uz zirņa?” viņš kaut ko smejoties izmet, kamēr es iemiegu. Tā mums iet. Esam līdz ausīm visvienkāršākajās pupiņās. Kurš–neviens–būtu domājis.

Kad sākām eksperimentēt ar zemes darbiem, nospraudām mērķi audzēt tikai daudzgadīgas, tādas, ko pašiem garšo ēst un Latvijas laukos ne tik izplatītas, lietas. Pirmos divus gadus noturējāmies kā nākās, bet šogad paslīdēja kāja un iestādījām visparastākās pupas. Nu varam redzēt kura no sākotnēji nospraustajām dārza darbu vadlīnijām tomēr ir karaliene — stādam to, ko garšo ēst pāri visam.

Brīžiem šķiet, ka mūsmājās atliek tikai ēdienam pielikt pupiņas, lai “o, cik garšīgs” būtu garantēts. Tas bija nenovēršami, kad kādā brīvdienā Miķelis ieraudzīja sievasmātes dobēm sagatavotās krāsainās pupiņas — āķis lūpā un zemē iekšā.

Tā nu maija beigās sēklas saspraudām iekšā tumšajā melnzemē. Lai gan pupiņas ir šķietami visvienkāršākais augs ko audzēt, lepnumu metot malā, tik un tā apjautājāmies rinķī, ko kā labāk. Kādi teica, lai pupiņas pirms stādīšanas izmērcē, citi atkal pretējo. Ja izmērcē, tad izdīgst ātrāk, bet katru dienu jālaista, lai neizkalst. Ja iestāda nemērcētas, tad dīgst lēnāk, bet drošāk. Nezinot kā labāk, ielikām pa abiem lāgiem. Izauga beigās gan viens, gan otrs.

Kopā sastādījām četrus dažādus veidus. Pirmās, no Liepājas Opja atvestās visparastākās baltās pupiņas. Ne nosaukms, ne šķirne, bet gadu gaitā pārbaudītas. Otrās, lielākas un garenākas gaiši brūn-raibā krāsā. Abas šīs izaug nelielas, kādu pusmetru augstas un, kad gatavas, viegli lobās.

Tālāk seko pavisam jocīgas, apaļas, divkrāsainas sviesta pupas. Kā bija teikts pavadošajā zīmītē, kontrabandas ceļā pirms daudziem gadiem ievestas no okeāna otras puses. Solīts bija, ka garšīgākās pupas pasaulē. Noslēgumā ielikām vēl skaistus, tumši melnus mazulīšus.

Abās pēdējās gan izaug nebeidzami garas un nepieciešami pamatīgi balsti – vismaz divu metru augstumā.

Tā nu visu iestādījām un ļāvām lai aug. Sākumā lēnām, bet beigās griezdamies ar pilnu spēku. Saklausījāmies visādus gudrus padomus, ka vislabākais, ko var dārzam izdarīt, visu kārtīgi nomulčēt. Ņēmām padomu vērā, iztīrījām grāvjus no vecām korintēm un smuki noklājām visu dobi. Tādejādi arī nekādas nezāles un ravēšana nebija nepieciešama gandrīz visu vasaru.

To Miķeļa prieku, kad dārzā parādijās pirmās pākstis un smaidu, ka viss patiešām ir izaudzis nevar aprakstīt. Septembrī, kad stādi un pākstis dobē izkaltuši un grab, ņemam nost un nesam iekšā. Kā teica zinošāki ļaudis, jāpaspēj novākt pirms uznāk lietus, lai izkaltušās pākstis nepārplīst un neizbirst pa zemi. Ja kas pirms salnām nav paspējis izkaltēties, to nevar tik labi glabāt ziemai, bet noēsties zaļu tepat rudenī.

Kad raža gatava, Miķelis stāv virtuvē līdz vēlai naktij un kniebj no izkaltētajām pākstīm ārā mazās, skaistās pogas. Neticami, ka kādreiz tik nīstā nodarbe nu kļuvusi par sava veida mehāniski meditatīvu darbību, kas palīdz norimties pēc darbīgas dienas.

Izrādās arī pavisam vienkāršs un ikdienišķs augs spēj nest lielu prieku. Nu, ir forši. Tiešām. Un bezgala vienkārši. Tik laba sajūta, ka pašu audzēts, kas virtuvē tik bieži tiek lietots. Tas nav ne eksotisks arbūzs, ne stalts valrieksts, ne skaista zila krūmu mellene vai citādi cēls augs, bet viennozīmīgi bija mūsu šīs vasaras lielākais acu raugs.

Pākstis un pupas was originally published in Melnzemes darbi on Medium, where people are continuing the conversation by highlighting and responding to this story.

Stāsts ir par vienu no mūsu pirmajiem zemes darbu eksperimentiem — dārza mellenēm. Doties mežā pēc ogām un tupēt melnu muti sūnās tā īsti nekad nav iegājies. Tomēr doma par krūmu, kas pilns ar zilām ogām gadu no gada, izklausās pēc laba darījuma.

Ar šādu apņēmību tad arī uzsākām projektu pašiem-savi-divmetrīgi-melleņu-krūmi. Šķiet, ka internets mūsu zemes laukos ir ievilkts tikai pēdējos divos gados, jo vēl nesenajā 2011. gadā vienīgais resurss, ko par tēmu izdevās atrast bija pāris Copyright © | Webmaster laikmeta lapas. Bet ņēmām to, kas ir un komplektā ar pāris zvaniem “tantēm”, pirmais padoms jau rokā un 2011. gada rudenī zemē tiek iestādīti pieci trīsgadīgi stādi. Vēlāk izrādās, ka stādu cena un vecums var variēt no 2-4 gadiem un attiecīgi 4-28 Eur par stādu. Ir vērts padomāt un parēķināt, cik liela ir tava nepacietība, jo ražot mazie krūmi sāk piektajā augšanas gadā.

Mellenēm pie sirds iet skāba augsne, kas mūsu pie-purva zemē galīgi nav problēma. Izrakām kārtīgas bedres un iespējams nedaudz pārcentāmies.

Kaut kur lasīju, ka melleņu krūms, pie pareizas kopšanas, var dzīvot un ražot līdz pat 100 gadiem. Tad nu pienācīgi arī centāmies sagatavot guļas vietu. Salikām iekšā skābu kūdru (Ph 2.5-3.5), zemi, kompostu un vēl, kas pagadījās pa rokai. Iekšā stādu un pāri kārtīgu 5-10cm biezu kārtu ar mulču. Nākamā gada pavasarī vēl pievienojām pāris krūmus un pirmās divas vasaras sekojām līdz, lai nokniebtu visus ziedus. Tad jaunais krūms neiztērē spēkus ziedēšanā un var nostiprināties, lai uz pilnu jaudu iedarbotos piektajā dzīves gadā.

Agri pavasarī, kad darīt īsto vēl nav ko, apgriezām apsalušos zarus, bet tāda kārtīgāka zaru apgriešana vēl būs jāiepraktizējās tiklīdz krūmi paaugsies. Atkarībā no šķirnes tie izaugot no 0.5-2m.

Pēc visiem ieteikumiem, sastādījām dažādas šķirnes no visām malām, lai labāk apputeksnējās. Tikai žēl, ka kārtīgi nepiefiksējām kā katru sauc. Tagad nevar izskaitļot, kurš saldāks, kurš skābāks.

Pa starpai aizgājušajā ziemā Miķelis tika pieteikts mistiskiem kursiem Bulduru dārzkopības vidusskolā, lai sestdienas brīvdienā, biezā ziemas jakā, sniegā un –30°C salā, dotos uz neapkurinātu Bulduru vidusskolu klausīties par krūmmelleņu audzēšanu.

Reiz bijām ar draugiem izbraukuši ārpus Rīgas, kad Miķelis kaut ko ieminās par melleņu krūmiem un ātri vien visi sāk skaitīt savus kabatās esošos latus. Izrādās tuliņ ceļa kreisajā pusē būs melleņu stādaudzētava un to, saprotams, nevar palaist garām. Tā nu tie krūmi pie mums nāk. Pārāk neplānoti, bet ļoti gaidīti — gan pirkti, gan dāvanās saņemti. Šogad esam attapušies ar divdesmit+ nelieliem krūmiem pilniem zilām, samtainām ogām un iespēju piedzīvot, ko nozīmē Raža. Ir pārdzīvots gan vētrā izrauts krūmiņš ar visām saknēm, gan daudzas nezināšanas ko darīt un pāris nesaprotamas slimības, gan neglītās laputis, gan ravēšana, mulčēšana, gan gaidīšana, gan arī patiess prieks par pāris ogām pērn. Raža ir lepnums. Un prieks. Un iespēja dalīties. Un neaprakstāma sajūta, ka tas ir kas pašu audzēts. Tas kaut kas vēl aizvien brīnumainais, ka to patiešām var izdarīt un beigās ir radies kas pa īstam ēdams.

Stāvot ideju sākumā, gaidīt trīs gadus līdz iecerētais sāk ko dot pretim, varētu likties kā maksimāli neefektīga pieeja. Bet dārzam ir tāda burvība spēt stāvēt pretim pasaules pieprasījumam pēc ātri lēti un daudz. Tur “gaidīt” nemaz nenozīmē gaidīt. Tur viss notiek pilnīgi citā laika tempā un ritmā. Viss ir nemitīgā darbībā, bet nekas nekur nesteidzas. Tur “gaidīt” ir iepriecinājums. Un pašiem nemanot visu izdodas arī sagaidīt. Reizēm ir sajūta, ka zemes darbos ir atrodama visa pasaules gudrība. Vērojot zemi, tu vēro To, kas to visu ir radījis.

Ogas ienākās pamazām un ir ko lasīt ik pa pāris dienām, sākot ar jūlija vidu tā — aptuveni mēneša garumā. Pietiek pavisam gana.

Liels prieks mazās (zilās) lietās was originally published in Melnzemes darbi on Medium, where people are continuing the conversation by highlighting and responding to this story.

Skatos uz Miķeli un domāju, ka uz aci nekad nepateiktu, ka darbadienas rītā viņš pulkstens sešos zemē rok zīdkokus. Brīvdienās, atradis pāris ģeniālus cilvēkus Latvijā, kas audzē visādus brīnumus (valrieksti pie Vēsmiņa, godži ogas Buciņu stādaudzēavā, arbūzi Medzē), brauc pēc to labumiem un vasaru vada audzējot arbūzus.

Šis mums ir otrais arbūzu gads. Pirmajā nedaudz satrakojāmies, šogad jau viss mierīgāk.

Es, godīgi sakot, pat neatceros, kādā mistiskā kārtā tas viss sākās. Šķiet, pirms pāris gadiem padzirdot, ka Liepājā kāds audzē arbūzus, priekšstats par dārza ražu mainijās—izrādās tām nav jābūt tikai bietēm, kartupeļiem, gurķiem un tomātiem. Būt dārzā var nozīmēt arī te, pie mums Latvijā, audzēt ko tiešām interesantu.

Pirmās arbūzu sēklas

Atceros, kā Miķelis vairākus vakarus bija ieracies internetā un visu informāciju krāja Evernotos. Ar bildēm, linkiem, padomiem un rakstiem kā tikt pie arbūziem Latvijā. Atslēgas vārds bija Medze. Tur kāds vīrs ar sievu ar to ņemās jau gadiem. Pēc īstā telefona tālu nebija jāmeklē, bet nevarējām jau tā vienkarši zvanīt. Well, izrādijās, ka varējām gan. Pāris sarunu, mulsinošu brīžu un jautājumu vēlāk, ziemā pirms pāris gadiem, bijām tikuši pie istām, Latvijā audzētu arbūzu sēklām.

Kā jau teicu, pirmajā gadā mazliet satrakojāmies. Zinot tik to, ka podiņos sēklas jāliek aprilī, laukā jāstāda maija beigās, līdz jāņiem jātur zem agroplēves, bet augusta biegās varot ēst, pievilcīga likās iespēja ēst daudz. Iestādijām dobēs 60+ stādus. Nu vāks. Vasarā bija aptuveni tieši divas nedēļas saules. Pārējas dienas–lietus, pusvētra, lietus, vētra, lietus, pusvētra, lietus, vētra. Augusta beigās mums bija izauguši mazi, mīļi arbuzņiki. Dzelteni, sarkani, saldi, ūdeņaini, sapuvuši, vēl zaļi–no visa pa visam.

Lai tur vai kā–bijām sajūsmā, ka tas tiešām notiek. Sapratām, ka, ja var izaugt pilnīgi uz dullo (būsim godīgi), tad kas var sanākt, kaut ko patiešām sākot arī saprast!

Otrais piegājiens

Tā atnāca 2013. gada aprīlis. Arbūzi dārzā otrais metiens.

No pērnās ražas rūpīgi bijām atlasijuši un saglabājuši sēklas. Vēl mitras, tikko no galda, salikām uz avīzēm, pāris dienas paturējām, un tad salikām ar norādēm, kas no kāda arbūza (vēls, salds, sarkans, dzeltens) pa kastītēm.

Apriļa beigās, siltās iekštelpās, salikām podiņos. Kopā kādi 12. Lēnām un ar nenormāli lielu prieku tie sāk dīgt. Līdz jūnija sākumam turam mazos iekštelpās un ceram uz siltu vasaru. 1. jūnija, kad garām pavasara salnas, izstādījām ārā dobē. Ne siltumnīcā, bet tieši zem saules, brīvā gaisā. Secība no dienvidu gala–dzeltens, dzeltens, sarkans, dzeltens, sarkans, sarkans, tālāk visādi nezināmi.

Noturējām zem agroplēves līdz pat mazliet pēc Jāņiem, neņemot vispār nost (pirms gada siltajās dienās mēdzām ņēmt nost). Kad sāka ziedēt ziediņi, atstājām katram stādam tikai 1-2 sievišķos ziedus (ar augli) un nokniebām visus pārējos.

Teiksim kā ir, man dzīvē ir gadījies pirms makšķerēšanas tomēr tārpus palaist brīvībā, tāpēc doma par arbūziņu “nokniebšanu” mani pārāk neiepriecināja, bet Miķelis teica, ka tā vajag. Nu, ja jādara, tad jādara–nav, protams, jāsaka, ka tas oficiāli kļuva par Miķeļa darbiņu. Tad atlikušie 1-2 saņem visas barības vielas, spēku un ūdeni, kas jau tā mūsu īsajā vasarā sanāk pavisam maz. Tāpat arī nokniebām sānu stīgu galus, lai spēks neaiziet stādam ložņājot tālāk. Pie katra stāda ierakām iekšā apgrieztu palstmasas pudeli–mazos ūdens rezervārus. Tos piepilda ar ūdeni, lai labums tiek līdz saknēm, nevis izgaro virspusē. Ārpus tā, pārāk daudz nelaistījām & šogad nedevām arī nekādu papildus mēslojumu (aizpagājušā gadā šad tad darījām nātru vircu).

Kad parādijās pirmie augļi, palikām tiem apakšā mazus dēlīšus, lai mazie arbūzi nesāk bojāties. Augustā uzlikām pāri arī tīklu, lai putni nelien mieloties.

Visām jaunajām zināšanām, protams, klāt nāca šīs vasaras lēnās, brīnišķīgi saulainās dienas.

Un tad tie aug. Strīpains, zaļš, lielāks, mazāks, ātrāk, lēnāk, saulē, ēnā kur nu kurš izdomājis gatavoties. Aug visu vasaru. Ik pa laikam vakaros aplaistam, no rītiem paravējam un uzmanām, lai neveidojas jaunie ziediņi.

Augusta pēdējās dienās, pilnām mutēm, noēdāmies, saldus, saules piesildītus arbūzus. Pirmo noņēmām 20. augustā, īsti nezinot, vai būs gatavs. Salds, sarkans, bet ar baltām sēkliņām, kas, ziniet, mūsu gadījumā ir tomēr tikai pus-prieks (nu labi, es muldos, tas bija nenormāls prieks, jo kas tā par sajūtu, agrā rītā, uz lieveņa noēsties saldu, pašaudzētu arbūzu! Labās (tumšās) sēklas nākošajam gadam vēlāk ievācām no pārējiem karavīriem, jo kā izlasījām, gatavu arbūzu var noteikt pēc tā, ka zaļā “nabas saite” ir nokaltusi. Pamēģinājām & tiešām arbūzs bija pavisam gatavs un ļoti salds.

Tas tomēr ir pa īstam liels prieks, ka tā var. Un nav jābūt pat dārzniekam, lauksaimnieku, visu lietu pratējam. Sēklas, podiņi un mazliet zeme.

Pēc sēklām un padoma, lūdzu, pie Miķeļa. Ievācām nedaudz ar rezervi.

Arbūzi pierīgas dobē was originally published in Melnzemes darbi on Medium, where people are continuing the conversation by highlighting and responding to this story.

Jau kādu laiku no rītiem mostos aizkaitināta, ka atkal, pašā agrumā, laukā mīnusi un, ilgojos brīža, kad vienreiz varēs atslābināties īstā siltumā. Miķelis no rītiem mostas priecīgs par pavasari un tos pāris brīžus pirms darba pavada stādot, pārstādot un visādi aprūpējot mūsu sezonas jaunos stādus.

Dārzā būšanas darbu sadalījums pie mums ir ļoti konkrēts — es, mīļš palīgs, Miķelis — brigādes vadītājs.

Šogad pamanīju, ka dārza darbi patiesībā sākas jau februārī, izvēloties, ko šogad audzēt, turpinās martā/aprilī iestādot to, kas ieštelpās un aprūpējot to, kas laukā, pirms vel sakuplojuši pumpuri. Un maijs jau ir ar rokām zemē un aidā vasaras dārza darbos.

Kādā marta pēcpusdienā attapos, ka viss ir sācies. Ik pa laikam pastā pienāk nelielas sēklu paciņas, notiek sazvanīšanās ar valriekstu Vēsmiņu, vakaros Miķelis pazūd internetā, lasot visu iepsējamo par zeme darbiem un vienīgais, kas man nav skaidrs — kur ir palikusi viena no manām mīļākajām dārza darbu daļām — es šēžu gultā, šķirstu James Wong grāmatu Homegrown Revolution, un, kā vispatīkamākajā lielveikālā, izvēlos, ko lai Miķelis mums izaudzē.

Viss tika labots, un pie mums šogad dzīvi uzsākt mēģinās audziņš Quinoa, jeb Kvinoja. Kā tas viss izdosies, redzēsim vēlāk, bet uzdevums ir.

Atgriežoties pie kāpostiem..

Dažas no labākajām lietām dzīvē reizēm notiek pavisam nejauši. Tu uzņem plus/mīnus pareizo virzienu un ļauj, lai lietas pašas sakārtojās kā vajag. Tā mums sanāca ar Kale, kura pirmās veiksmes un neveiksmes jau pieminējām iepriekšējā pavasarī.

Stāsts par Kale, jeb lapu kāpostiem, sākās pavisam nejauši. Elza bija pasūtījusi Kitchen Garden žurnālu. Šie tad ik pa laikam bonusā arī atsūtīja kādu paciņu ar sēklām. Pārsvarā pavisam garlaicīgs lietas (lasīt — tomāti, burkāni, salāti), bet starp to visu arī šis tas nepazīstams. Piemēram, Kale. Pāris minūtes ar Google un izrādās visi slavē kā neprātīgi — uzturvielas, vitamīni, šķiedrvielas la la la.. Elza paziņoja, ka šis tagad būs viņas mīļākais zaļums un jāstāda vien iekšā.

Aizvadītā gada pavasarī iestādījām podiņos kādus 20 stādus, neko daudz nezinot un negaidot. Turējām istabā, tad pamazām sākām nest ārā uz terases. Tiklīdz garām pavasara vēsās naktis, pārstādījām ārā un ļāvām augt. Auga lēnām, nīkuļoja un šķita, ka nekas prātīgs no tā visa joka nesanāks. Iespējams pie vainas siltais laiks, jo izrādās šiem tīri labi patīk neliels sals, bet ej nu sazini.

Tā nu visu vasaru — lēnām, pieticīgi. Jūlija beigās vēl tika iestādīts pa tiešo dārzā. Tie aug krietni ātrāk un sparīgāk kā pavasarī, istabā stādītie. Varbūt vēsākā vasaras otrā puse nāk par labu.

Gala rezultātā zaļais brīnums tā saauga, ka nebija iespējams likvidēt. Malām sulās un dzērām brokastīs, cik spējām, bet jo vairāk nogriez, jo vairāk saaug no jauna.

Pirmās lapas sanāca diezgan apgrauztas, bet tālākās jau smukas un var dalīties ar radiem, draugiem un pat dažu labu restorānu. To, kas palika pāri sasaldējām ziemai. Lai gan tīri labi zaļie karavīri saglabājās dārzā līdz pat pirmajiem sniegiem. Ārprātīgs daudzums.

Jocīgi, ka šo zaļo superzaļumu nekur neizdevās atrast pie mums Rīgā (update — neliels info ir pieejams Absolūts ēd).

Iztur salu un gandrīz bez rūpēm izaug pats. Tā nu šogad Melno Maģiju laicīgi pasūtījām internetā un mēginām atkal no jauna.

Kale Kāposts was originally published in Melnzemes darbi on Medium, where people are continuing the conversation by highlighting and responding to this story.