<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><rss xmlns:dc="http://purl.org/dc/elements/1.1/" xmlns:content="http://purl.org/rss/1.0/modules/content/" xmlns:atom="http://www.w3.org/2005/Atom" version="2.0" xmlns:cc="http://cyber.law.harvard.edu/rss/creativeCommonsRssModule.html">
    <channel>
        <title><![CDATA[Stories by Raitis Kraslovskis on Medium]]></title>
        <description><![CDATA[Stories by Raitis Kraslovskis on Medium]]></description>
        <link>https://medium.com/@raitiskraslovskis?source=rss-7d7f8fd413ec------2</link>
        <image>
            <url>https://cdn-images-1.medium.com/fit/c/150/150/0*rqsK6O8-YQbTm1Ym.</url>
            <title>Stories by Raitis Kraslovskis on Medium</title>
            <link>https://medium.com/@raitiskraslovskis?source=rss-7d7f8fd413ec------2</link>
        </image>
        <generator>Medium</generator>
        <lastBuildDate>Fri, 20 Nov 2026 10:37:48 GMT</lastBuildDate>
        <atom:link href="https://medium.com/@raitiskraslovskis/feed" rel="self" type="application/rss+xml"/>
        <webMaster><![CDATA[yourfriends@medium.com]]></webMaster>
        <atom:link href="http://medium.superfeedr.com/" rel="hub"/>
        <item>
            <title><![CDATA[From the cold to the islands through the island. Escaping from winter to winter through winter.]]></title>
            <description><![CDATA[<div class="medium-feed-item"><p class="medium-feed-image"><a href="https://medium.com/@raitiskraslovskis/from-the-cold-to-the-islands-through-the-island-escaping-from-winter-to-winter-trough-winter-130993768ce9?source=rss-7d7f8fd413ec------2"><img src="https://cdn-images-1.medium.com/max/1080/1*X0l-ADG57O21Mc2AhvnUPQ.png" width="1080"></a></p><p class="medium-feed-snippet">Some 4 or 5 years ago in Riga, capital of small country Latvia, I ended up at event about Working Holiday visa to New Zealand, Canada and&#x2026;</p><p class="medium-feed-link"><a href="https://medium.com/@raitiskraslovskis/from-the-cold-to-the-islands-through-the-island-escaping-from-winter-to-winter-trough-winter-130993768ce9?source=rss-7d7f8fd413ec------2">Continue reading on Medium »</a></p></div>]]></description>
            <link>https://medium.com/@raitiskraslovskis/from-the-cold-to-the-islands-through-the-island-escaping-from-winter-to-winter-trough-winter-130993768ce9?source=rss-7d7f8fd413ec------2</link>
            <guid isPermaLink="false">https://medium.com/p/130993768ce9</guid>
            <category><![CDATA[travel]]></category>
            <category><![CDATA[personal-growth]]></category>
            <category><![CDATA[new-zealand]]></category>
            <category><![CDATA[canada]]></category>
            <category><![CDATA[running]]></category>
            <dc:creator><![CDATA[Raitis Kraslovskis]]></dc:creator>
            <pubDate>Fri, 16 Mar 2018 22:03:26 GMT</pubDate>
            <atom:updated>2018-03-16T22:04:06.119Z</atom:updated>
        </item>
        <item>
            <title><![CDATA[Ne lēnāk par trim, ne ātrāk par divām.]]></title>
            <link>https://medium.com/@raitiskraslovskis/ne-l%C4%93n%C4%81k-par-trim-ne-%C4%81tr%C4%81k-par-div%C4%81m-329ce0d8cb1f?source=rss-7d7f8fd413ec------2</link>
            <guid isPermaLink="false">https://medium.com/p/329ce0d8cb1f</guid>
            <category><![CDATA[running]]></category>
            <category><![CDATA[travel]]></category>
            <category><![CDATA[sports]]></category>
            <category><![CDATA[dreams]]></category>
            <category><![CDATA[latvia]]></category>
            <dc:creator><![CDATA[Raitis Kraslovskis]]></dc:creator>
            <pubDate>Tue, 13 Mar 2018 01:02:23 GMT</pubDate>
            <atom:updated>2018-03-16T23:39:12.440Z</atom:updated>
            <content:encoded><![CDATA[<p>Ir 2012.gads, man ir 21 gads, tikko esmu sācis strādāt jaunā darbavietā (mans pirmais darbs, esmu trauku mazgātājs vietējā pilsētas restorānā), kad pienāk priekšnieks un jautā: ”Piedalīsies Nordea maratonā? Būs komanda no darba.” Pirms pajautāju par to, cik ir jāskrien, es laikam pateicu: ”Jā, skriešu.” Lai gan visu mūžu līdz pat tam brīdim biju nodarbojies ar sportu — futbols, basketbols, ekstrēmie sporta veidi, lakross, tā pat VIENKĀRŠI skrējis es nebiju. Ja neskaita skolas krosus, pirms kuriem iesildītas tika tikai plaušas ar cigarešu dūmiem un jau no ‘kauns atzīt kāda vecuma’. Priekšnieks, pirmās darba dienas — nu kā es tagad teikšu nē? Noskrēju 10km 51 minūtē un biju ātrākais no darba komandas. <a href="http://amzn.to/2FHN9QC">Motivācija?</a> Paaugstinājums. Tieši tik naivi nodomāju, taču tik lielas izmaiņas tobrīd skriešana manā dzīvē vēl neieviesa. 2012.gadā kopā noskrēju <strong>21km </strong>(pirms Nordea laikam 2x izgāju paskriet, tā saka Endomondo, pats neatceros, ar Endomondo arī iepazīstināja darba devējs, kurš turpmākos 4 gadus bija mans padomdevējs skriešanas jautājumos, vismaz maija mēnesī. Vēlreiz PALDIES viņam).</p><p>2013.gads, atkal maijs, atkal jāskrien. Kopā ar treniņiem un Nordea 10km distanci 44 minūtēs — 31km maijā, un jūnijā laikam atcerējos atsildīties — 11km. Kopā 2013.gadā — <a href="http://amzn.to/2pjTyX9"><strong>42km.</strong></a></p><p>2014.gads, burvīgā VSK Noskrien mājaslapas statistika rāda, ka martā, aprīlī un maijā līdz Nordea biju saskrējis ~100km. Rezultāts — 39 minūtes. Es jutos kā uzvarētājs. Līdz pat tam brīdim nebiju interesējies par garo distanču rezultātiem Latvijā, taču man šķita, ka zem 40 minūtēm noskriet 10km ir nereāli un jau sāku domāt, ka kenijiešus sev priekšā neredzēju, jo visi bija man aiz muguras. Joprojām naivs. 2014.gada janvārī biju iegādājies riteni, ar kuru tā paša gada vasarā, 5 dienās (ieskaitot atpūtas dienu Liepājā) nobraucu 600km, Jelgava — Kolka — Ventspils — Liepāja — Jelgava. Pēc šī brauciena man zuda izpratne par to, kas ir daudz kilometri.</p><figure><img alt="" src="https://cdn-images-1.medium.com/max/600/0*Tj-7PzzIW0HY78VU.jpg" /></figure><p><strong>Šeit sākās mans maratona stāsts.</strong></p><p>Tagad ir 2017.gads, man ir 26 gadi. Ar draudzeni no septembra esam uzsākuši garo ceļu apkārt pasaulei. Līdz nākoša gada martam dzīvošu Anglijā, 2018.gada martā pārvācamies uz vismaz gadu uz Jaunzēlandi. Līdz ar tik pamatīgām izmaiņām dzīvē un, apjaušot, ka būs mazliet vairāk brīva un nepiespiesta laika, kā arī vairāk par ko parunāt, esmu saņēmies uzrakstīt savas domas, pieredzi un visu to, ko neskaitāmajās skriešanas stundās savā galvā pārcilāju. Kāds no manis izdosies rakstnieks, nezinu. Uzreiz atvainojos visiem, kam manas gramatikas dēļ sāp acis un paliek žēl manu latviešu valodas skolotāju.</p><p>Skrienot ir ļoti daudz laika, lai domātu. Kamēr ārā tiek pavadītas n-tās stundas, galvā ģenerējas miljoniem domu un nav brīnums, ka tas kādu dienu var novest pie bloga rakstīšanas. Dažreiz aizdomāšanās var novest arī pie ieskriešanas stabā, piemēram, tāpēc blogs, manuprāt, ir drošākais variants. Tagad, kad klāt vēl ir nākusi ceļošana, blogs ir kļuvis neizbēgams, tādēļ metu slinkumu pie malas un ceru, ka ar laiku spēšu savas domās izklāstīt kvalitatīvi un lasāmi.</p><p>Tātad pēc Kurzemes apbraukšanas ar riteni, 10, 20, 30 un pat 42 kilometri vairs nelikās daudz. 2015. gadā dažādu spēcīgu emociju vadīts pieteicos uz Lattelecom Rīgas maratona distanci. Tā kārtīgi pat neizbaudījis pusmaratonu, tik vien kā pats par sev,i to kaut kad biju noskrējis 1:59. Joprojām mans darba devējs bija mans padomdevējs un teica, ka līdz maratonam vajadzētu saskriet vismaz 800km treniņos, lai tā prātīgi tiktu līdz finišam. Mārtiņš, priekšnieks, tobrīd bija mans lielākais motivātors. Viņš skrēja parasti pusmaratonu vai maratonu, daudz zināja stāstīt par tehnikām, treniņiem un uzturiem. Klausījos, jautāju un kļuvu daudz ieinteresētāks. Iekšēji motivāciju rast nebija problēmu, spēcīgākā motivācija — veselība.</p><p>Līdz 9 gadu vecumam, atceros, ka daudz un bieži slimoju, imūnsistēma bija ļoti vāja. Tad 9 gadu vecumā mamma ieraudzīja, ka man sāk krist ārā mati plankumiem 2 latu lielumā. Visu sākumskolu, pamatskolu un vidusskolu biju tik veiksmīgi iemācījies apslēpt to, ka man uz galvas nav 1/3 matu. Tagad atceroties liekas sīkums, toreiz — nemitīgs stress un pārdzīvojums. Ļoti patika un arī padevās basketbols, kad mamma gāja uz darbu 6 no rīta, es gāju spēlēt basketbolu, skrienot no viena laukuma gala uz otru un nemitīgi izpildot uzvaras nesošo metienu, man bija 5–6 gadi. Pamanīja kaimiņu treneris un uzaicināja uz treniņiem, tur arī parādījās <strong>milzīgā vēlme pēc sasniegumiem sportā</strong>. Basketbolu pametu vairākas reizes, bet vienmēr viena iemesla dēļ — vienkārši nespēju sadzīvot ar to, ka kāds varētu pamanīt, ka man krīt ārā mati. Šobrīd liekās muļķīgi, jo saprotu, ka nekam tādām nevajadzēja ietekmēt manu dzīvi. 2011. gadā paliku pilnīgi pliks, bez nevienas spalvas uz ķermeņa. Ap to laiku jau arī lielākā daļa draugu un paziņu, apzinājās manu ‘problēmu’, taču citi bija izbrīnīti un ļoti daudzi nepazina, par ko nesūdzos, jo saka jau, ka, ja neatpazīst, tad kļūšot bagāts… Ziniet, ja katru reizi, kad mani neatpazina un dzirdēju šo teicienu, es dabūtu eiro, tiešām būtu bagāts. Bet vairāk mani izbrīnīja tas, cik daudziem pat prātā nebija ienācis (neievēroja), ka es ar to cīnos jau no 9 gadu vecuma, un tad sapratu, ka viss tas uztraukums ir bijis pilnīgi lieks. Kopsavilkums — autoimūna darbība, kad organisms uzbrūk pats sev, šajā gadījumā matiem, nav (pagaidām) medicīniski ārstējams, dzīvību neapdraud un lai cik nepatīkamus brīžus nav sagādājusi, vairs par to neuztraucos un nebaidos runāt (šis, kad biju jaunāks, būtu daudz ko atrisinājis). Vēl jo vairāk, tas man ir sagādājis arī milzīgas pozitīvas pārmaiņas dzīvē — <strong>skriešana</strong> un ceļošana — 2 no tām! Ja paskatās uz to ļoti pozitīvi — man nepazūd mati, es vienkārši lēnām kļūstu neredzams! Skrienot, es ārstējos.</p><figure><img alt="" src="https://cdn-images-1.medium.com/max/600/0*FBqm4ah3BfqpTB8W.jpg" /></figure><p><strong>Turpinot par maratonu. </strong>Sāku trenēties patstāvīgi. Februāris un marts — 240km un kaula plēves iekaisums. Aprīlis — 6km! Maijs 49km, ieskaitot maratonu. <strong>Maratons</strong> — apkrāvies ar gurnu somiņu ar pudeli, kas visu ceļu bija neērta, uz pleca telefons, ausīs austiņas, kuras, lietum gāžot un krusai krītot, visu laiku bija jāstūķē atpakaļ ausīs (bez mūzikas (M83), es nebūtu finišējis), 35.km ‘viss, es nevaru’ moments, tanī brīdi visas motivācijas kārtis tika liktas galdā, tā kā zinādams, ka, sasniedzot finišu, turpmāk viss būs tikai labāk. <strong>Finišs — 3:21:52. </strong>Sajūtas skrienot -briesmīgas, pēc skrējiena — tukšums un pilnīgs restarts ierastajai ikdienai. PALDIES!</p><p><strong>Pēc pirmā</strong> maratona pievarēšanas biju skriešanas drudža varā. 2015.gada 8.jūnijā, pēc 9, bez apstājas, gadu smēķēšanas, tam tiek pārvilkta strīpa. Smēķēšana manā prātā vienmēr bija kā +5 minūtes pie rezultāta, nezinu kāpēc tā domāju, bet es tā vienkārši domāju. Ok, 3:16 — nodomāju, nav pietiekami. Gribu zem 3 stundām. Sāku meklēt treneri, sāku apsvērt domu, ka vēlos skriet pareizi un ātri. Īpaši ar trenera sameklēšanu nesteidzos, vasarā patstāvīgi cēlos 5 no rīta un gāju skriet, tā bija mana apņemšanās, pie kuras turējos, sagādāja milzīgu prieku un ļoti daudz enerģijas visai dienai. Ainārs (Ainiiiic), kuru biju Endomondo uzaicinājis draudzēties, jo viņa skriešanas apjomi un ikrīta laikaziņas bija iedvesmojošas un motivējošas, kā izrādās, dzīvoja man blakus mājā un arī skrēja 5 no rīta, taču mēs tā arī no rīta nesaskrējamies. Mums tajā rajonā laikam tāda skriešanai labvēlīga aura. Vasara pagāja, pienāca rudens, un aizbraucu skriet uz Siguldu, noslēdzošo Skrien Latvija posmu, kopā ar draudzeni noskrējam 10km, baudot zelta rudens skatus, taču vairāk uzmanības pievērsu koši zaļajiem krekliņiem, kas mani apdzina par apli un uz kuriem (uz muguras, protams) bija rakstīts <strong>SK Tērauds. </strong>Vēl pirms pievienošanās skriešanas klubam biju pieteicies uz Ozolnieku Rudens pusmaratonu, <strong>pirmais oficiālais pusmaratons — 1:26:15.</strong></p><figure><img alt="" src="https://cdn-images-1.medium.com/max/600/0*qWdLkFjttrtcynhK.jpg" /></figure><p>2015.gada novembrī sāku trenēties kopā ar Tēraudu. Jau kopš pirmajiem treniņiem jutos labi un apmierināts par atmosfēru, kas bija ap šo klubu, un iepazinu daudz jaunu, lielisku cilvēku, kas bija papildus saujiņa jau tā pār malām birstošajai motivācijai. 6 un pat 8 skriešanas treniņi, plus vairāki ķermeņa spēka attīstoši treniņi nedēļā, nenobijos un sāku smagi strādāt. Jutu, ka beidzot tiešām trenējos. Tie vairs nebija enerģiju sniedzošie pirms darba krosiņi. Taču nav arī tā, ka tas būtu atņēmis prieku par skriešanu, nē, nebūt. Joprojām ir liels prieks un gandarījums, it īpaši, ja padodas treniņplānā uzdotais. <strong>2016.gada maijs un mans otrais maratons. </strong>Skrienot sajūtas ļoti labas, turējos pimos ~23km kopā ar 3:00h tempa turētājiem (kā šodien atceros — Reinis Tops, Andris Ronimoiss, Uldis Kļaviņš — PALDIES), turējos tik cieši klāt, ka nemitīgi dabūju ar baloniem pa galvu, otrajā distances daļā kāpinot, ar bažām sagaidot 35.km, taču šoreiz bez ‘vairs nekad’, fantastiskā Brīvības pieminekļa atmosfēra, <strong>finišs — 2:58:21.</strong></p><p>Priecīgs par to, ka <strong>mērķis zem 3:00h</strong> izpildīts, turpināju trenēties un piedalīties citās, īsākās sacensībās, līdz pienāca kārta manam pirmajam ultramaratonam — Siguldas kalnu maratons 70km, bet par to es gribētu uzrakstīt kādreiz atsevišķi. Vēl tikai Ozolnieku Rudens pusmaratons — 1:20:37 un mērķis zem 1:20 paliek 2017. gadam.</p><p><strong>2017.gads, maijs, mans 3. maratons.</strong> Daudz un smagi kilometri treniņos aiz muguras, esmu gatavs. Kājas iesildoties pasmagas, bet pašsajūta laba. Starts tradicionāli par ātru, joprojām mācos ar to tikt galā, tāpat kā ar naivumu, ka naktī pirms starta ir noticis brīnums, un tu spēj skriet ātrāk, kā patiesībā. Pirmais aplis ~1:21, zinu, ka par ātru, bet gribu noturēt. Aina no otrā apļa — Skanstes gals, esmu pilnīgi viens, ir karsts, pat mašīnas nebrauc, cilvēku gar ielas malām diemēel nav, ir grūti, skrienu gar daudzstāvu mājām, kad kapa klusumu pārtrauc ļoooti lēni, it kā sarkastiski, aplausi. Pagriežu galvu, 4. stāva balkonā, apakšbiksēs, bet varbūt arī skriešana šortos (esmu optimists), tāpat kā es 2 gadus atpakaļ, ar cigareti zobos, man ir atbalstītājs, pasmaidu, palika vieglāk. Ķīpsala, kā katru gadu mans nemīlētākais LRM posms, lēnām lūztu nost pārāk ātrā pirmā apļa dēļ, kļūst arī karstāks. Visas nebūšanas liek aizmirst Brīvības pieminekļa atmosfēra, Vecrīgas bruģis — liekas, kā skrietu pa zefīriem, bet tas laikam, tādēļ, ka kājas kā gumijas konfektes. <strong>Finišs — 2:45:26. </strong>Prieks un ambīcijas pēc finiša tikai aug. Nākamais — Valensijas maratons 19/11/2017.</p><p>VSK Noskrien piereģistrējos, kad sāku meklēt treneri, google mani atveda uz šejieni. Ļoti patīk statistikas sadaļa, kurā ir visi nepieciešamie cipari, visiem skrējējiem ciparu mīļiem. Un bezmaksas. Varbūt tikai sakritība, bet pirmajos divos ‘skriešanas gados’ noskrēju attiecīgi — <strong>2012.gadā <em>21km</em> un 2013.gadā <em>42km</em>.</strong> Citu skrējēju raksti ir palīdzējuši ar padomiem, ar motivēšanu. Caur cieņas cīņām un mēneša skrējējiem iepazīti daudz foršu cilvēku un apzināta Latvijas skriešanas virtuve. Ir forši būt daļai no šīs skriešanas sabiedrības. Un varu teikt, ka šī sabiedrība ir mani iedvesmojusi arī savas domas izlikt uz baltām lapām.</p><p>Virspusēji un ne tik ļoti centos kaut kā sevi ‘paskaidrot’ šī raksta rindās, <strong>kāpēc es skrienu. </strong>Vēl kaut kā vēlos pateikt <strong>paldies</strong> <strong>skriešanai</strong>, bet nezinu kā. Varbūt kādreiz varēšu to uzrakstīt, varbūt es to varu izdarīt ar rezultātiem, bet varbūt ar citu cilvēku iedvesmošanu skriet, <strong>kustēties</strong>. Pirms gandrīz 3 gadiem uzgāju video (<a href="https://www.youtube.com/watch?v=GNWkehVuO84"><strong>Curiosity North Face</strong></a>). Tas mani tik spēcīgi iedvesmoja, bet to es nespēšu aprakstīt. Bet galvā kaut kas saslēdzās. Es šo video skatījos katru dienu pirms uzvilku sporta tērpu, pirms gāju skriet. Nolēmu, ka gribu skriet ultras, gribu apskriet Monblānu, pasauli. Bet kaut kā nomierināju sevi un palieku pie maratona, ultras nepazudīs, un paspēšu arī kalnus apskriet. Bet šis video manī <strong>atdzīvināja</strong> to sporta sasniegumu vēlmi, kas man bija bērnībā. Kā jau rakstīju, biju apsēsts ar basketbolu. Katru nakti, kad gāju gulēt, aizverot acis, iedomājos, kā kļūstu labāks un nokļūstu NBA un pārsteidzu basketbola pasauli, tāds bija mans sapnis, praktiski tieši tāds scenārijas kā Porziņģim, tieši tā es bērnībā iedomājos, ka es tur nokļūšu. Pie ģimenes vakariņu galda mani mamma mēģināja ilgi dabūt, bet es stāvēju durvju ailē 6 gadus vecs, lecu un mēģināju aizsniegt durvu ailes augšu un teicu, ka kādreiz izaugšu 2 metrus garš un spēlēšu NBA un mammai vairs nekad nebūs jāstrādā. Es neizaugu 2 metrus garš un arī NBA nespēlēju, bet man ir atgriezusies šī spēcīgā vēlme aizsniegt to ”durvju ailes augšu’ un šoreiz arī mana ‘lēnā palikšana neredzemam’ vairs netraucē.</p><p>Novēlu visiem lekt un aizsniegt savas ”durvju ailes” augšu. Kustēties. Uz priekšu.</p><figure><img alt="" src="https://cdn-images-1.medium.com/max/600/1*nF8moljWxCsH3GiiVBFQ-A.jpeg" /></figure><p><em>Es neticu, ka es to daru. Vēl vairāk es neticu, ka es to varu izdarīt.</em></p><img src="https://medium.com/_/stat?event=post.clientViewed&referrerSource=full_rss&postId=329ce0d8cb1f" width="1" height="1" alt="">]]></content:encoded>
        </item>
        <item>
            <title><![CDATA[No sala uz salām, caur salu.]]></title>
            <link>https://medium.com/@raitiskraslovskis/no-sala-uz-sal%C4%81m-caur-salu-68a64532bcea?source=rss-7d7f8fd413ec------2</link>
            <guid isPermaLink="false">https://medium.com/p/68a64532bcea</guid>
            <category><![CDATA[new-zealand]]></category>
            <category><![CDATA[travel]]></category>
            <category><![CDATA[latvia]]></category>
            <category><![CDATA[latvian]]></category>
            <category><![CDATA[running]]></category>
            <dc:creator><![CDATA[Raitis Kraslovskis]]></dc:creator>
            <pubDate>Wed, 07 Mar 2018 09:38:34 GMT</pubDate>
            <atom:updated>2018-03-16T23:47:06.516Z</atom:updated>
            <content:encoded><![CDATA[<h3>No sala uz salām, caur salu. Bēgot no Latvijas ziemas uz Jaunzēlandes ziemu, caur Lielbritānijas ziemu.</h3><p>Pirms 4 vai 5 gadiem Rīgā, nokļuvu uz stāstu vakaru par Strādā un ceļo(Working holiday) vīzu uz Jaunzēlandi, Kanādu un Austrāliju.</p><blockquote>Kanāda jau no bērnības ir bijusi mana sapņu valsts, lielākoties pateicoties mammas draudzenei, mūsu kaimiņienei, kura bija pārvākusies tur uz dzīvi un vismaz 2 reizes gadā mums sūtīja dažādas mantas un labumus no otrpus okeāna. Tā tiku pie saviem pirmajiem NIKE apaviem, kuri gan vairāk bija ziemai paredzēti un pārus izmērus par lielu, bet es lepni vairākus gadus vilku uz basketbola treniņiem, tā nu šie apavi, tagad vairs tikai atmiņa par viņiem, visus šos gadus ir kā garantija, ka Kanāda ir fantastiska valsts. Tagad, protams, par Kanādu ir vairāk informācijas, bet tā joprojām ir mana TOP3 &#39;gribu aizbraukt&#39; valsts.</blockquote><p>Neilgi pēctam Jelgavā, Trisvienības baznīcas tornī uz līdzīgu pasākumu tieši par Jaunzēlandi. Doma, ka varētu aizbraukt uz Jaunzēlandi bija vēl pirms tā un sāku lēnām ievākt informāciju. Kāpēc? Īsti pat neatceros, vilinoši bija tas, ka tālāk no Latvijas nav kur. Iepazīšanās ar Eviju pabīdīja aizbraukšanas datumu par 2 gadiem, Evijai bija jāpabeidz augstskola. Taču šie, nepilni, 2 gadi bija tieši laikā, lai saplānotu un realizētu. Vislabākais šajā visā bija tas, ka Evija piekrita doties prom uz nenoteiktu laiku.</p><blockquote><strong>Working Holiday vīza</strong> — Latvijā katru gadu, februāra pēdējā nedēļā, ir iespēja pieteikties šaj vīzai. Latvijai ir 100 kvotas, kas nozīmē, ka katru gadu tikai 100 cilvēki var izmantot šo iespēju. Pirms pāris gadiem kvotas palika pāri, mūsu gadā kvotas beidzās pēc 3 mēnešiem, šogad pēc 5 stundām, kvotas bija beigušās. Pietiekšanās(~140euro), plaušu rentgens(jo Latvija ir augsta riska tuberkalozes zonā) un Jaunzēlandes apstiprināts ārsts(~65euro) un bijām ieguvuši vīzas. Vīza ir derīga gadu, tātad ir dots gads, lai aizbrauktu. No iebraukšanas brīža valstī, vari šeit būt gadu. Šī gada laikā vari strādāt, vai nestrādāt, bet ja strādā, tad noteikums ir, ne ilgāk par 3 mēnešiem pie viena darba devēja. Uz Kanādu un Austrāliju noteikumi ir citādāki.</blockquote><p>Soli pa solim gatavojāmies. Evija pabeidza augstskolu, mēs pabeidzām remontu dzīvoklī, dzīvokli izīrējām, kaķus aizdevām Evijas vecākiem(viņi tur ir ļoti laimīgi), sarīkojām foršu(cerams) atvadu ballīti un aizbraucām uz…Angliju, Swindonu. Uz Angliju aizbraucām dzīvot pie manas mammas un viņas partnera Pola. Tākā vīzas bijām ieguvuši Martā(2017), tad nolēmām pus gadu no Septembra līdz Martam(2018) padzīvot Anglijā, iekrāt naudu un apskatīt nedaudz no Lielbritānijas. Lai pilnībā atbilstu vīzas nosacījumiem, mums katram vajadzēja būt pietiekamiem līdzekļiem &#39;izdīvošanai un aizbraukšanai&#39; — 4400 NZ dolāriem jeb ~2400euro. Ļoti reti lidostā tiek pajautāts pierādījums, ka šī summa ir, taču drošāk bija doties, zinot, ka viss kārtībā(mums neko nejautāja).</p><p>Evija Anglijā strādāja COSTA Coffee par baristu(kafijas guru). Viņai ļoti patika, gan darbs gan kolēģi un mājās nāca priecīga. Priecīga vai sadzērusies kafiju, jo starpības šiem diviem stāvokļiem nav. Jāpiemin, ka viņa kafiju nedzer, parasti. Es strādāju uzņēmumā, kurš ražoja vienu detaļu priekš NISSAN mašīnām — vāciņu, zem kura slēpās mašīnas lādētāja kontakts. 6 no 12 maniem kolēģiem Anglijas uzņēmumā bija brazīļi, 2 bija Japāņi, 2 bija poļi, 1 bija itālis, 1 bija no Latvijas. Vēl 4 kolēģi aizgāja dienas vidū, vai pēc nostrādātām 2 stundām nevienam neko nepasakot. Darbs nebija grūts, bet garlaicīgs. Mēs abi pamanījām milzīgas darba kultūras(un samaksas)atšķirības, tas par ko mums maksāja, ar Latviju salīdzinot, lielu naudu, brīžiem šķita smieklīgi. Kā kārtīgs latvietis, domāju, ka jo vairāk maksā, jo smagāk(cītīgāk) jāstrādā un ja slinkosi, tad atlaidīs(šis mums ir gēnos), bet šis nebija tas gadījums. Slinkot un čīkstēt par 1500€ mēnesi, pavisam reāli, nesaku, ka tā ir visur, bet šis bija tas gadījums. Bet ja izrādi interesi par to ko dari, gribi mācīties un apgūt, tas tika novērtēts, diezgan ātri saņēmām piedāvājumus pilna laika līgumiem un arī paaugstinājumiem, bet šī bija tikai pietura pirms Jaunzēlandes. Evija strādāja un brauca uz dejošanas nodarbībām Londonā, apciemoja ģimeni citā Lielbritānijas pilsētā un palīdzēja man apēst mammas katru dienu gatavotās bezglutēna/bez piena kūkas. Mamma par izdomu un par to, ka vispār var uztaisīt 100 dažādas kūkas nelitojot pienu(un piena produktus), ir pelnījusi pusi karaļvalsts, otru pusi vēl pēc 100. Anglijā arī uzsākām bezglutēna/bez piena produktu diētu, kurai ir liela nozīme autoimūno slimību novēršanai(par šo citreiz). Es strādāju un trenējos un smagi trenējos <strong>Valensijas maratonam.</strong></p><h4><strong>Treniņi Anglijā un Valensijas maratons.</strong></h4><p>Ar Jelgavas sporta servisa centra palīdzību, biju pieteicis dalību Valensijas maratonam 19.novembrī, 2017. Treniņu apstākļi Anglijā bija…apmierinoši, lielākie mīnusi bija — maz gājeju celiņi, vēl mazāk izgaismotu gājeju celiņi un stadions pieejams tikai 2x nedēļā un par maksu. Reāli pus gadu skrēju vienu un to pašu maršrutu dienu dienā, gatavojoties maratonam, vidēji 18–19 kilometri dienā 6–7x nedēļā, dažas nedēļas 8x nedēļā. Apjomīgākā nedēļa bija 145kilometri, apjomīgākais mēnesis 565km. Svarīgākos ātruma/izturības treniņus aizvadīju stadionā ar vietējiem skrējējiem, kas deva vajadzīgo stimulu, skriet kompānijā ir viennozīmigi vieglāk. Pirms maratona jutos lieliski, treniņprocess bija aizritējis bez lielām problēmam. Gatavojoties Valensijai īsti vēl nebiju sācis strādāt, bet pēctam, apvienot 8–9h uz kājām darbā un pēc darba treniņš — grūti.<strong> Spānijā ierodamies ceturdienā</strong>, pirms lidojuma vēl noskrēju vieglu treniņu un parkā uz takas atrodu 5£(kurš teica, ka ar skriešanu nevar nopelnīt?). Piektdien viegls treniņš un daudz ēdiens, pa nakti pamostos no sāpīga krampja ikrā. Sestdien ātri sameklēju vietējo fizioterapeitu un 13:00 jau esmu uz masāžas galda. Pievakarē satieku vēl latviešus, dodamies uz <em>paelja(rīsi ar vistu, spāņu tradicionālā gaumē)</em>party. Garšīgs ēdiens, apkārt valda forša atmosfēra, nevaru sagaidīt svētdienu — startu. Nakts pirms starta, eju gulēt jau 21:00, bet aizmiegu…godīgi sakot bija sajūta, ka neaizmigu, lai gan šķita, ka esmu mierīgs un pat pārāk, kas pirms starta ir netipiski man. <strong>Svētdiena</strong>, no hosteļa ar Eviju lēnām aizskrienam līdz startam, kuru gan bija jāpapūlās atrast. Jūtos labi, cenšos daudz nedomāt — gulēju vai negulēju? Esmu koridorā uzreiz aiz Elites skrējējiem, bet man priekšā ļoti daudz skrējēju.<strong> Starts. </strong>Par visām tām reizēm, kad pārķēru startu, šoreiz iesāku ļoti, ļoti prātīgi un pirmos 3–4km pat citu iespēju nebija, apkārt ir ļoti daudz cilvēku un tikt garām ir grūti. Pirmā puse ~1:18:00. Jūtos komfortabli, aizdomīgi labi. Tiklīdz šķiet, ka esmu noķēris kompāniju ar savu izvēlēto tempu — 3&#39;42&#39;’min/km, tā šī kompānija tempu samazina. Tā nu līdz pat 32km ik pa laikam ķēru rokā nākamo redzamo bariņu. Kādu brīdi turējos vienā kompānijā ar Ilonu Marheli un viņai apkārt izveidojušos džeku bariņu. Vienā brīdi kāds pieskrien pie mums no malas un sāk ar Ilonu runāt latviski. Kamēr man šajā tempā lieks vārds prasītu 3 minūšu atelpošanos, viņi aizvada diezgan garu un sakarīgu sarunu un es sāku justies nepieklājīgi noklausoties, jo esmu tieši viņiem pa vidu un viņi visticamāk pat nenojauš, ka arī esmu no Latvijas un vispār esmu apjucis, jo Ilonas sarunu biedrs(Jānis V., ar kuru vēlāk iepazinos) saka, ka finišējis 34minūtēs (ja nemaldos)— es nezināju, ka notika arī 10km skrējiens, tāpēc arī biju apjucis — v<em>ai viņš plāno noskriet 2:34? A priekškam mugursoma? Vai arī viņš noskrēja maratonu 34 minūtēs?</em> Pēc kādiem 2 kopā noskrietajiem km arī saņemos pateikt pāris uzmundrinājuma vārdus Ilonai, bet tikmēr temps atkal mazliet nokrītas no manis iecerētā un cenšos panākt nākamo kompāniju. No 32km līdz kādam 37km ir smagi, jūtu, ka mazliet lūztu nost. Pēc pulksteņa ziņotajiem tempiem gan nešķiet tik slikti, bet iecerētais <strong>plāns</strong> <strong>A</strong> 2:36 nebūs. Pēdējie 3km bija ļoti smagi, bet ļoti palīdzēja apkārt esošie atbalstītāji, visu 42km garumā gar malām bija pilns ar cilvēkiem. Pēdējais kilometrs, zinu, kur atrodos, zinu, ka nav tālu finišs un parasti šajā posmā kājas pašas lido, bet šoreiz pat vēl 300m līdz finišam bija sevi jāpierunā kustināt kājas. Otrā puse pa ~1:20 un finišā 2:38:10. Plāns B izpildīts, ir zem 2:40 un ir liels prieks un gandarījums. Ja būtu jāmeklē attaisnojumi, kāpēc neizdevās plāns A, tad — noteikti jāpārdomā rezerves enerģijas uzņemšana distancē(savas pudeles ar dzērieniem) un vienmērīgi noskriet visu distanci. Ja ne ļoti prātīgais sākums un ik pa laikam sprinti, lai noķērtu kādu kompāniju ar ko kopā turēties, tad varbūt arī jau šoreiz izdotos, bet varbūt tieši prātīgais sākums palīdzēja vispār finišēt. Vispār šajā, manā 4. maratonā bija vairāk labā, nekā sliktā un pēc 2 gadu trenēšanās 2:38 maratons nav nemaz tik slikti. 2016. rudenī gribēju noskriet zem 1:20 pusīti — nesanāca, 2017. rudenī sanāca noskriet 2 pusītes zem 1:20, pēc kārtas. Lūk, kas man vēl bija sakāms, neilgi pēc maratona.</p><figure><img alt="" src="https://cdn-images-1.medium.com/max/1024/1*qPQrg0BTr8M1tWeW4GRWKA.jpeg" /></figure><blockquote>Pārskats un pārdomas. Skriešana man vienmēr vairāk bijusi kā ‘atpūta’ no ikdienas un sevis ‘sakārtošana’, daļa no plāna/solījuma sev — redzēt pēc iespējas vairāk no šīs pasaules, nevis vieglatlētikas disciplīna, tāpēc laikam man patīk padalīties par piedzīvoto un pārdzīvoto. Spānijā pēc 30km desmitiem reižu sev atkārtoju — tik dziļi ‘rakties’ man vēl nav nācies, lai veiksmīgi finišētu. Es nejutos slikti, jutos, pat ļoti komfortabli, bet nospraustais mērķis prasīja pamatīgu piepūli. Pēc skrējiena vakarā devos uz viesnīcu, kur nonācis vienā istabiņā ar Latvijas elites skrējējiem, Olimpisko spēļu un pasaules čempionātu dalībniekiem, apspriedu distancē pavadītās stundas. Tikai pēctam nodomāju, ko man ir devis šis hobijs/aizraušanās/nodarbe, kas sagādā prieku — sauc kā gribi. Bieži saku — man ir interesanti redzēt, kur skriešana mani aizvedīs un līdz šim tas ir bijis lieliski un ticu, ka tā arī turpināsies. ‘Mainies pats un mainīsies pasaule Tev apkārt’ ir piepildījies ar uzviju un esmu priecīgs pazīt, satikt tik daudz motivētu un pozitīvu cilvēku, man ir milzīga cieņa pret šiem sportistiem, jo pats ejot cauri treniņprocesiem, varu tikai nojaust cik milzīgu darbu viņi ir ieguldījuši un tas mani iedvesmo. Tagad pēc sacensībām atgriežoties pie treniņiem grūtākais nav fiziski, bet psiholoģiski būt gatavam atkal un atkal gatavoties, lai skrietu ātrak, jo es joprojām ticu, ka tikai ieskrienos. Un, protams, <a href="https://www.facebook.com/evija.plone?fref=mentions">Evija Plone</a>, kura ir šī visa milzīga sastāvdaļa un aizsācēja, paldies Tev par atbalstu un motivēšanu. Tagad plāns ir — piedzīvot kopā ar Tevi pēc iespēja vairāk šajā pasaulē! Paldies</blockquote><figure><img alt="" src="https://cdn-images-1.medium.com/max/1024/1*ALN6frAhEyZNN4RKnFWV0w.jpeg" /><figcaption>Visa iedzīve uz muguras</figcaption></figure><h4><strong>Nu tad beidzot — Jaunzēlande.</strong></h4><p>Biļetes uz Jaunzēlandi iegādājāmies jau labu laiku atpakaļ uz 25.02.2018. Biļetes mums izmaksāja ~1150euro. Vēl bija nepieciešama arī apdrošināšana katram ~190euro. (Pierakstu izmaksas, ja nu kādam, cerams, noder, noteikti, ka aviobiļetes varēja dabūt lētāk) 24.02 sapakojam lielās un mazās mugursomas, apēdam pēdējās mammas kūkas, no Skotijas atlido māsa, lai mūs pavadītu, ciemos atnāk arī Pola ģimene, neliela atvadu ballīte, lidosta, asaras un esam pirmajā lidojumā no Londonas uz Hong Kong. Lidojums 11h. Es lidmašīnās pagulēt nevaru, pat ja ļoti cenšos, arī vīns nepalīdz. Turpretim Evija gulēja jau ceļā uz lidostu. 10h jāpavada Ķīnas lidostā. Biju iedomājies, ka šeit varētu būt sporta zāle ar skriešanas celiņiem, bet tāda ir tikai pāri ielai viesnīcā. Lai izietu ārā, ir nepieciešama vīza, laiku izmantojam, lai pagulētu, arī man izdodas iemigt uz 3h. Nākamis lidojums, vēl 11h no Hong Kong uz Oklendu(Auckland), uz Ziemeļu salas. <strong>27.02.2018 esam Jaunzēlandē!</strong> Muitā parādam pases un vīzas, mums paprasa vai ir telts un vai ir pārgājienu zābaki. Telts mums nav, zābaki ir. Evijai vairs neko neprasa, bet man pēc somas noskanēšanas prasa, cik tīri ir mani zābaki. Lidostas darbinieki ir ļoti laipni un notic, ka ir ļoti tīri un ir arī, ar zobu bakstāmo kociņu iepriekšējā vakarā bakstīju akmeņus ārā. Biju lasījis, ka Jaunzēlandes muita ir ļoti strikta, bet ja netiek vests nekas, ko nedrīkst vest, tad viss ir gaužām vienkārši, par aizmirstu banānu somā, tiešām var nākties maksāt 200$ sodu. Bet zābakus kārtīgi jānotīra.</p><p>Izejam no lidostas — <strong>vasara! </strong>Pulkstens ir 11:00, ārā ir +20, mazliet smidzina, bet viss ir zaļš, tālumā redzami kalni un ir ļoti silts. Sagaidam busiņu, kurš mūs aizved pēc īres mašīnas — Oklendā pavadīsim 4 dienas. Pirmo reizi braucu ar mašīnu pa pretējo ceļa pusi, lielākā problēma ir tāda, ka ļoti nāk miegs. Anglijā laikam jau pieradām un braukšana īpašas problēmas nesagādā. Aizbraucam uz pirmo mājvietu, īrējam istabu no Greisas, angļu valodas skolotāja, no Ķīnas, bet jau 20 gadus dzīvo Jaunzēlandē. Ļoti pozitīva un lielākoties laiku pavada virtuvē gleznojot. Saka, ka esam tieši tādi, kā viņa iedomājās, ‘gari un blondi’, kurš ir kurš es tā arī nesapratu...hah. Es uzreiz dodos ārā uz nelielu krosiņu, virzieni ir divi — augšā vai lejā, ļoti nāk miegs, bet vajag izkustēties. Tālāk uzreiz dodamies uz pilsētas centru. Oklenda ir lielpilsēta ar visu tam piestāvošo — daudz tūristu, dārgs parkings, augstas ēkas un veikali uz katra stūra, bet kopumā ļoti patīkama atmosfēra un cilvēki ir smaidīgi. Bet pabraucot 10 minūtes esi jau ārā no lielpilsētas un āpkārt viss ir zaļš.</p><figure><img alt="" src="https://cdn-images-1.medium.com/max/1024/1*LgvM5k8Wq_9FUICvoT5a0A.jpeg" /><figcaption>Nedaudz ārpus Oklendas centra</figcaption></figure><figure><img alt="" src="https://cdn-images-1.medium.com/max/1024/1*VUth8egoS6-n9-A634S7CQ.jpeg" /><figcaption>Oklenda</figcaption></figure><p>Pa galveno ielu aizejam, līdz līcim, tur taisās ciet mazie kioski-ēstuves, par pus cenu nopērkam pēdējos, bet ļoti garšīgos suši un kaut ko līdzīgu spāņu paeljai. Īsti nespējām noticēt tam, kur esam. Otrajā dienā braucam uz melno smilšu pludmali. Ceļi ļoti šauri, grunts un ved augšā pa stāviem kalniem un lejā tieši tāpat, esmu iekrampējies stūrē un lai cik ļoti gribētos skatīties apkārt, skatos tikai uz priekšu, paldies Dievam ir darbadiena un uz kalnu ceļiem ir maz mašīnu. Pludmale skaista, smiltis tiešām melnas un ļoti magnētiskas, joprojām nevar dabūt ārā no Evijas datora. Trešā diena un joprojām cīnamies ar laika maiņu, es mostos 4:00 no rīta, Evija 3:00. Ceturtā diena, Evija mazliet saaukstējusies(tagad viņa ir vesela, bet saaukstējies esmu es), atpūšamies, jo nākamajā dienā atkal jālido, uz Kvīnstaunu(Queenstown), Dienvidu salu. Starppilsētu lidojumi ir lēti ~50euro. Kvīnstauna ir tūristu ļoti iecienīta un tagad mēs arī zinam kāpēc. Kvīnstauna ir arī slēpošanas kūrortu centrs. Atrast, kur dzīvot ziemas periodā ir ļoti grūti. Pirms dzīvošanas Kvīnstaunā, vēl 2 naktis pavadījām netālajā Arrowtown.</p><figure><img alt="" src="https://cdn-images-1.medium.com/max/1024/1*vGxXVti_U1viiAs0imPtcg.jpeg" /><figcaption>Kvīnstauna</figcaption></figure><p>Pirmajā dienā izlemjam aiziet pastaigā, pa kalniem. Visur ir norādes un kartes, kas ir ļoti parocīgi un forši. Pastaiga, kas bija plānota 2–3h, pārvērtās par pastaigu 8h un 18km garumā, šeit ir fantastiski skaisti un tos ir grūti aprakstīt.</p><figure><img alt="" src="https://cdn-images-1.medium.com/max/1024/1*Rah4QHw3Nfn6LcicBYyLwQ.jpeg" /><figcaption>Kvīnstauna</figcaption></figure><p>Tagad uz 3 nedēļām esam ievākušies mājā, kurā īrējam istabu(~220euro nedēļā). Dzīvojam kopā ar meiteni no Kanādas(!) un džeku no Itālijas, tādi paši ceļotāji kā mēs. Vietējais, no kura īrējam istabu devās ceļojumā uz Āziju. Ļoti laipns un izpalīdzīgs, satika mūs lidostā un pat aizveda līdz Arrowtown, pēctam, kad bija izrādījis mums savu māju. Jaunzēlandē esam tikai nedēļu, bet šķiet, ka jau ilgi un varētu stāstīt un stāstīt(centīšos, ja būs interesanti kādam lasīt). Saule šeit ir spēcīga un paspējām jau mazliet apdegt, Greisa mūs nosauca par ‘too white’. Tagad meklēsim darbu, Evija dejos, es skriešu un ceļosim. Evija šodien jau aizgāja uz mazo biznesa izaugsmes semināru, ko ieraudzīja bukletā, kad gājām uz banku atvērt kontus. Mājās nosēdēt šeit ir nereāli, vienmēr var atrast ko darīt un arī cilvēki apkārt ir aktīvi(līdz ar to smaidīgāki). Visi skrien vai staigā pa kalnu takām. Vecāki ar bērniem braukā ar riteņiem, kas šeit ir diezgan nopietna slodze. Bērni, šķiet, labprātāk pavada laiku laukā. Laukā nemitīgi ir lidmašīnu un helikopteru motoru dūkoņa, ļoti iecienīta tūristu izklaide. Kopumā esam priecīgi, it īpaši par to, ka laika maiņa mūs neietekmē vairs, laukā vēl pagaidām ir vasara, satiekam jaunus cilvēkus un izbaudam nelielo atvaļinājumu un neticamo dabu.</p><figure><img alt="" src="https://cdn-images-1.medium.com/max/1024/1*bNOKom391J2vijQBmnjo0A.jpeg" /><figcaption>home</figcaption></figure><p>Kad braucām no Arrowtown uz Kvīnstaunu, pa autobusa logu visu laiku redzēju lielu kalnu, nodomāju, ka būtu forši atbraukt un uzkāpt tajā. Visvairāk bail ir, ka nepietiks laika, lai izdarītu visu ko vēlamies šeit. Es nenolaidu acis. Līdz pat izkāpšanai no autobusa es redzēju šo kalnu. Anākot uz māju, kur dzīvojam, es to redzu pa virtuves logu šobrīd. Tas ir mūsu pagalmā.</p><blockquote><strong>Nenolaid acis no mērķa un pat kalni panāks tev pretī.</strong></blockquote><figure><img alt="" src="https://cdn-images-1.medium.com/max/1024/1*MCs8prS7LENw_A9Vo7XxEg.jpeg" /><figcaption>Tas ir cits kalns. Tas ir lielāks. Hah.</figcaption></figure><h4>Treniņi un plāni Jaunzēlandē</h4><p>Garais ceļš un ilgā gatavošanās neko nav mainījusi un joprojām treniņi ir 6–7x nedēļā. Grūtākais pirmajā nedēļā bija laika maiņa. Skrienot bija sajūta, ka skrienu pa nakti, kad vajadzētu gulēt. Tas, ka jāskrien visu laiku vai nu augšā, vai lejā arī nepalīdzēja. Bet 5. dienā beidzot varēju skriet brīvi un bija patīkami viegli. Skaistie skati apkārt palīdz aizmirst cik daudz vai ilgi vai ātri vēl ir jāskrien. Telefonu gan jāatstāj mājās, citādāk gribās stāties, lai fotografētu. Skriet pagaidām sanāk turp un atpakaļ, lai neapmaldītos, bet tas arī ir labi, jo citreiz skatoties tikai uz priekšu, var palaist daudz ko garām. Skriešana ir viens no labākajiem veidiem kā apskatīt apkārtni. Skriet sanāk daudz gar upi, pa mīkstu segumu, kas ir pozitīvi. Šeit tuvojās ziema, kas nozīmē, ka paliks tumšāks un aukstāks un tad drošvien nāksies pārvākties uz apgaismoto asfaltu, bet par gājējiem šeit ir padomāts un problēmām nevajadzētu rasties. Sanāk, ka mums būs 2 ziemas pēc kārtas. Stadiona šeit nav, vismaz ne tāds kā pierasts.</p><figure><img alt="" src="https://cdn-images-1.medium.com/max/1024/1*Iuws1w2APh1x9mRv0HDZog.jpeg" /><figcaption>Stadions</figcaption></figure><p>Šeit ir uz līdzena zālāja uzzīmēts, nezinu vēl precīzi, bet izskatās pēc standarta izmēra stadiona apļiem. 24.03 skriešu pirmās sacensības šeit. Mazliet nobijos no reljefa un pieteicos uz 10km, kas būs labs sākums sezonai. Pagaidām šķiet, ka pilno maratonu šogad skriet neizdosies, ja nu vienīgi atradīšu kādu līdzenu, kaut kad pavasarī, vai vasarā, nu tā ap jauno gadu.</p><p>Tas, ka apkārt ir kalni, mudina noskriet kaut ko garāku un pa kalniem. Video par skrējienu apkārt Monblānam vispār bija tas, kas mani ievilka skriešanas(apsēstībā?) pasaulē. Tagad šeit trenējoties, es saprotu, kāpēc kalnu skrējieni ir tik populāri. Bet lai cik vilinošo būtu pārbaudīt savus spēkus kalnos, turpināšu smagi, jo smagi trenēties klasiskajiem šosejas skrējieniem, maratons zem 2:20 ir vilinošāks. Tikai nesaprotu, kāpēc, pat nevis netīšām, bet speciāli atstāju Latvijā savus vienīgos trail apavus…bet līdzi man ir 4 pāri Nike šosejas apavi, kuri manā &#39;stadionā&#39; baigo saķeri negarantēs. Bet tagad tie vismaz nav ziemas Nike un ir pareizais izmērs.</p><blockquote>Nokļūt un būt šeit. Ir nereāla sajūta. Kanāda un Jaunzēlande, divas valstis, kas kaut kādā veidā man dzīvē ir &#39;sekojušas&#39; un par sevi atgādinājušas. Mistiska mīlestība pret kalniem un sniegu, kādreiz domāju, ka tas tāpēc, ka esmu dzimis Janvārī. Bet godīgi sakot, es šeit nejūtos, kā atbraucis ciemos.</blockquote><figure><img alt="" src="https://cdn-images-1.medium.com/max/1024/1*OFIRiwcVX0mQ0W5ujCPUmg.jpeg" /><figcaption>Evija, kad iedzer kafiju</figcaption></figure><p>Paldies par uzmanību. Ļoti gari sanāca. Ja kāds ir ticis līdz šejienei, apsveicu, Tu esi Jaunzēlandē. Hah.</p><p>ČAU!</p><img src="https://medium.com/_/stat?event=post.clientViewed&referrerSource=full_rss&postId=68a64532bcea" width="1" height="1" alt="">]]></content:encoded>
        </item>
    </channel>
</rss>